Vai tie, kas apmierināti ar Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmumu diskvalificēt Krievijas komandu, ir gatavi piedalīties antidopinga spēlē bez skaidri definētiem noteikumiem, kur teju vienīgi sportista piederība noteiktai valstij nosaka viņa likteni?

Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis norādījis, ka Rio olimpiskajās spēlēs Krievija neesot tikusi sodīta, jo nebijis tik daudz pierādījumu – toreiz lēmums vairāk bija balstīts uz emocijām. Tātad, vienīgi balstoties uz lēmumu pieņēmēju instinktīvām sajūtām, uz savu pēdējo olimpiādi netika, piemēram, Jeļena Isinbajeva, jo Krievijas vieglatlētiem dalība olimpiskajās spēlēs bija liegta. No citām valstīm varēja piedalīties arī tie sportisti, kas bija izcietuši sodu par dopinga lietošanu, bet no Krievijas nevarēja piedalīties pat tie vieglatlēti, kas dopinga lietošanā nebija pieķerti ne reizi. Kāpēc tad netika aizstāvētas “tīro” sportistu tiesības piedalīties spēlēs? Interesanti, kāda būtu mūsu reakcija, ja par dopingu diskvalificēto hokejistu Ralfa Freiberga un Vitālija Pavlova dēļ olimpiādē nevarētu startēt brāļi Dukuri? Starp citu, kā vēsta SOK antidopinga noteikumi, ja olimpisko spēļu laikā komandu sporta veidā pozitīvas dopinga analīzes tiek konstatētas vairāk nekā vienam sportistam, vienība var tikt diskvalificēta vai pret to var piemērot citas sankcijas. Par sankcijām pret Latvijas hokeja komandu pēc Soču olimpiādes nav nekas dzirdēts – laikam jau tāpēc, ka atrodamies pareizajā frontes pusē…

Nē, protams, šai dopinga sāgai nav nekāda politiskā fona! Tā ir tikai sakritība, ka Maskavas antidopinga aģentūras bijušais vadītājs Grigorijs Rodčenkovs – bijušais “ķīmiķotājs”, tagad cīnītājs pret dopingu – savus materiālus publisko lēni un pamazām, lai ilgāk pieturētu savu ienākumu un nozīmības avotu, un – kāda sakritība! – tieši pirms nozīmīgiem starptautiskiem pasākumiem liek galdā jaunus atmaskojumus… SOK prezidents Tomass Bahs izteicies – ja Krievija cienīgi (zem šī vārda laikam slēpjas valsts ietekmētas dopinga sistēmas publiska atzīšana un 17 miljonu samaksāšana antidopinga sistēmas uzlabošanai?) pieņems sankcijas, tad dopinga lieta tiks izbeigta. Bet vēl viņš bildis – ja būs jauni dati, tad, protams, būs jauni mēri un sankcijas. Tas, ka Rodčenkova printeris tik ātri nerimsies, ir skaidrs, tātad – dopinga sāgai gals nav redzams – vismaz līdz pasaules čempionātam Krievijā noteikti ne. Un pa vidu sportisti – skeletonists Aleksandrs Tretjakovs kopš 2016. gada diskvalificēts divas reizes un divas reizes atcelta diskvalifikācija – izšķirošu pierādījumu neesamības dēļ. Vai tad šajā jezgā Pasaules antidopinga aģentūras jeb WADAS pārstāvji ne pie kā nav vainojami? Viņi taču akreditēja Soču laboratoriju! Ja reiz sportā valda tāds bardaks, ka drošībnieki atver neatveramas mēģenes un vazājas pa laboratoriju kā saimnieki, vai tad organizācija, kas saņem 30 miljonus, lai apkarotu dopingu, nav steidzami jāreorganizē? Tomass Bahs izteicies, ka WADU nedrīkst sodīt – tā esot upuris. Tad jau ierēdņu mahināciju upuris ir arī Krievijas valsts – kāpēc to sodīt? Kāpēc dažādu valstu un ideoloģijas politiķu, administratoru un funkcionāru ķīviņos par vienīgo taisnību, arī varu un naudu sportistiem jāpaliek  ķīlniekos?