Vai tiešām īstajā laikā un vietā?

Pēc tam, kad mani telefoniski tā kā nedaudz noaudzināja par to, ka esmu "kusls latvietis", jo neesmu to 10 000 cilvēku vidū, kas sestdien parakstījās par ierosinājumu, lai turpmāk no valsts budžeta neatlektu ne santīma skolām, kurās nemāca latviešu valodā, gribot negribot nācās noformulēt savu viedokli
šajā jautājumā.
Ir jau sava daļa taisnības tiem, kas min, ka nekur pasaulē, vai tā būtu Amerika, Vācija, vai cita valsts, kur ir sava nacionālā valoda, iebraucējiem uz sudraba šķīvīša nekas netiek pasniegts. Ja gribi darbu atrast, mācīties un visādi citādi iedzīvoties, nākas vien vietējā dialektā mēli locīt, dzimto valodu atstājot vien dažādiem interešu pulciņiem un saviesīgām pasēdēšanām.
Un tomēr… Man gribētos domāt, ka Latvijā situācija ir nedaudz citāda – pat unikāla. Divdesmit Latvijas pastāvēšanas gados jautājums par to, ko tad darīt ar tām "krievu skolām", ir apmuļļāts ne reizi vien. Beigu beigās pat nonāca līdz lēmumam noteikt proporciju, cik priekšmetu šajās skolās jāmāca latviešu valodā (60%). Ar dabisku pretošanos un dažiem kritušajiem (skolotāji, kas nebija gana "latviski", bija spiesti darbu pamest) reforma tomēr īstenojās. Un rezultātā vismaz Tukumā 3. vidusskola kā "krievu skola" drīz figurēs vien ļaužu valodās, jo pēdējās krievu valodā izglītojamās klases straujā tempā tuvojas finišam, bet no jauna bērni tajās uzņemti netiek. Tādēļ – uz labu tas vai nē – to rādīs laiks, bet reforma savu darbu padarīja. Viss notiek, un tiem, kas grib pret šiem lēmumiem protestēt, tā īsti vairs nav par ko. Tādēļ, vismaz man, tiešām dziļi neizprotams, kam jaunā parakstu vākšana nepieciešama un, kas jo svarīgāk, – kam gan tā ir izdevīga? Pirmkārt, šķiet, ka visa tā parakstu vākšana un referenduma ideja (kas, starp citu, arī miljonus maksā) ir tikai kārtējais mēģinājums uzpucēt stipri paplukušās nacionālo politisko spēku spalvas. Tā teikt, ja nav par ko cīnīties, būsim vismaz "pret"! Un, jā, tā būs labs iemesls atkal sarosīties bez darba palikušajiem krievu skolu aizstāvjiem… Gluži vai jādomā, kurš pasūta mūziku…










