Šādu jautājumu gribas uzdot pēc tam, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aizvakar, 23. augustā, publiski veltīja kritiku politiķiem par pērn priekšvēlēšanu gaisotnē pieņemtajiem Imigrācijas likuma grozījumiem, proti, prasību Krievijas pilsoņiem, kuri iepriekš bija Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, līdz 1. septembrim nokārtot valsts valodas eksāmenu, lai iegūtu uzturēšanās atļauju.

Imigrācijas likuma grozījumi tika pieņemti pērnā gada 22. septembrī un stājās spēkā jau pēc divām dienām, 24. septembrī. Tomēr plašākas diskusijas sabiedrībā sākās tikai gada nogalē, kad Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Madara Puķe kādā intervijā atzina, ka Imigrācijas likuma grozījumu skars aptuveni 25 000 cilvēku, no kuriem vismaz 21 000 nāksies kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi. Šai provizoriskajā skaitā netika iekļautas personas, kas jaunākas par 15 un vecākas par 75 gadiem vai kuras jau ieguvušas pamata, vidējo vai augstāko izglītību akreditētās programmās latviešu valodā, vai nokārtojušas centralizēto latviešu valodas eksāmenu 9. vai 12. klasei utt. Un, starp citu, te var piebilst, ka lielajās Latvijas pilsētās ir tūkstošiem tādu cilvēku, kas šīm prasībām atbilst, taču valsts valodā nerunā vispār, jo neprot vai principiāli nevēlas to darīt…

Atgādināsim, ka jaunās prasības attiecas tieši uz tiem Krievijas pilsoņiem, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, kas savukārt paredzēja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir tiesīgi saņemt Latvijas Republikā dzīvojoši ārzemnieki, kuri pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijuši (!) Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi! Tātad, vienkārši runājot, mēs šobrīd runājam par to mūsu sabiedrības daļu (vismaz vairumā gadījumu), kas Latvijas pilsonību – vai iespēju tādu iegūt – brīvprātīgi un neviena nepiespiesti nomainījuši pret impēriskās agresorvalsts pilsonību. Pat ja šādu soli izraisījuši pragmatiski vai ģimeniski apsvērumi, skaidri redzamas šo cilvēku prioritātes.

Tātad, mums ir vairāk nekā 20 000 Latvijas valstij, teiksim tā, ne visai lojālu personu, kas savas simpātijas jau izrādījuši, gan, izvēloties pilsonību, gan, piedaloties Krievijas prezidenta vēlēšanās, kurās, starp citu, 2018. gadā esošais līderis, kuru vārdā neminēšu, saņēma gandrīz 100% Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu atbalstu. No šī visai prāvā ārzemnieku pulka valodas zināšanu pārbaudei reģistrējušies 11 000 līdz 12 000, daļa no viņiem pirmajā pārbaudījumā izgāzusies un reģistrējusies eksāmenam atkārtoti. Kā ar otriem, aptuveni desmit tūkstošiem? Pilnīga ignorance? Naidpilna nihilisma demonstrācija un “zaļo cilvēciņu” gaidas? Mēs nezinām! Mēs pat nezinām, vai viņi ir Latvijā, vai, izmantojot atvērtās robežas, izbauda labākus klimatiskos apstākļus kaut kur pie Vidusjūras… Jā, tieši tā. Arī E. Rinkēvičs norādīja, ka nemaz neesot īsti zināms, cik minētās kaimiņvalsts pilsoņu ir Latvijā, jo daļa, iespējams, esot valsti pametusi.

Bet, kamēr mēs bezpalīdzīgi secinām, ka nav īsti skaidrs, cik daudz potenciālās “piektās kolonnas” atrodas Latvijā, kamēr nolaistām ausīm uzklausām lietuviešu ekspertu pārmetumus par to, ka mūsu valsts ir Eiropas Savienības un NATO austrumu robežas vājākais posms, tikmēr internetā lasāmi iedzīvotāju neizpratnes pilni jautājumi un komentāri. Par to, kāpēc aizvien biežāk pilsētu ielās redzamas automašīnas ar Krievijas numura zīmēm. Par to, kāpēc sabiedriskās kārtības sargātāji un tiesu vara ir pārlieku lojāla pret skaidri redzamām agresijas izpausmēm no svešā valodā runājošo puses. Par to, ka izglītības sistēmā gadu desmitiem ir strādājuši pedagogi, kas valsts valodu nepārvalda vispār!

Beigu beigās rodas tāda sirreāla nolemtības sajūta, ka notikumu kamols bez jelkādas kontroles kaut kur veļas… lejup pa nogāzi. Un Prezidenta izteikums “Situācija nonākusi līdz tam, ka laba risinājuma nav” diemžēl būtu interpretējams daudz plašāk, nevis tikai attiecībā uz uzturēšanās atļauju pagarināšanu un valodas zināšanu pārbaudēm.