Ir pagājis mēnesis, kopš Latvijas iedzīvotāji un pašvaldības uzņem Ukrainas kara bēgļus. Viņu skaits turpina pieaugt ar katru dienu. Ar iedzīvotāju gādību un pašvaldību aktīvu iesaistīšanos bēgļiem tiek gādātas mājas, apzinoties (vai reizēm varbūt arī ne), ka šī situācija neparedzamā agresora – Krievijas – dēļ, var ne tikai ievilkties uz nenosakāmu laiku un pavisam noteikti – mēnešiem ilgi… Tikmēr  iedzīvotāji un arī uzņēmēji norāda, ka bez valsts atbalsta ilgstoši visu to turpināt varētu būt neiespējami – dzīvot nelielā dzīvoklī kopā ar vēl kādu ģimeni, bez maksas atvēlēt telpas, kuras paredzētas ieņēmumu gūšanai; tā sakot – arī labajai gribai ir robežas. Neviens, protams, nesūdzas, jo, salīdzinot ar to, kas notiek Ukrainā, salīdzinot ar to, ko nācies piedzīvot bēgļiem… – tas ir mazākais, ko vispār varam darīt. Bet – iespējas ir tādas, kādas ir, un beidzot taču arī valstij, kā solījusi, jānāk palīgā!

Pirmdien publiskajā telpā izskanēja, ka Lietuvas valsts katrai kara bēgļu izmitinātājģimenei no valsts maksā – 150 eiro mēnesī par pirmo bēgli, 50 eiro – par katru nākamo. Neilgi pēc šīs informācijas tika ziņots, ka arī Latvija plāno līdzīgu palīdzību izmitinātājiem – no aprīļa, taču nav zināms, kādi noteikumi vēl tamdēļ jāpieņem un cik ilgu laiku tas varētu aizņemt. Tomēr iedzīvotāji bažījas, vai valsts turēs vārdu, jo, rūpīgi iedziļinoties Ministru kabineta noteikumos, var izlasīt, ka visa izmitināšana bija jāuzņemas pašvaldībām, kas savukārt no valsts var saņemt 20 eiro par katru izmitināto, turklāt 100% apmērā arī tiktu apmaksāti ēdināšanas izdevumi. Ja pašvaldības iespējas izsīkušas, tā var meklēt brīvas telpas arī par augstāku cenu, bet tiklīdz kāda vieta pašvaldībai atbrīvojas, tā cilvēki jāpārceļ uz šīm telpām. Vai šāda mētāšanās neradīs vēl lielāku stresu cilvēkos, kam jau tā ik mirkli jāsatraucas par kara skartajā zemē palikušajiem tuviniekiem?! Kam katra šāda pārcelšanās no vienām pagaidu mājām atkal uz citām nedrošību darīs lielāku un lielāku…

Tieši tāpēc šajā situācija gribas sagaidīt aktīvāku valsts rīcību, kas īstenotos sajūtā, ka viss ir pārdomāts, sistematizēts, ka palīdzības tīkls ikvienam, kam tas nepieciešams, – gan vietējiem ļaudīm, gan jaunpienācējiem domātais, ir gana smalkām acīm, lai varētu uzticēties, ka neviens cauri neizkritīs. Ka valsts saredz katru un visus un ir gatava skaidram plānam, kas notiks, ja bēgļi Latvijā dzīvos ilgāk nekā noteikumos paredzētās 90 dienas… Dienas un mēnešus jau, saprotams, varēs izlabot, bet – vai ir plāns, ko darīt tālāk – kā palīdzēt un kā stiprināt tos, kas jau tagad daudz dara bēgļu uzņemšanā, uz šo jautājumu pagaidām atbildes nav.