Domājot par tematu redakcijas slejai, jāatzīst, pat it kā negribot, taustiņu klabināšanu šoreiz iekustināja kāda replika kolēģes slejā iepriekšējā laikraksta numurā. Par to, ka reizēm dabas aizstāvju skaļā bļaušana dara uzmanīgu un liek meklēt slēptus motīvus viņu lozungos…

Es, ļoti iespējams, esmu tipiska mūsu nācijas pārstāve tādā nozīmē, ka maz ir tādu lietu vai apstākļu, kas mani pamudinātu izriest krūti un mesties protestos, pat ja, piemēram, atsevišķi šīs zemes augstākās varas lēmumi vai rīcība ir pretrunā ar manu personisko pārliecību. Pirmkārt, tas tādēļ, ka īpaši neuzticos šādai pārliecināšanas formai (palūk, kaut vai franču “dzelteno vestu“ kustību, kur vairs īsti nav saprotams – par ko tas viss?). Otrkārt, allaž paturu prātā iespējamību, ka varbūt kļūdos tieši es, jo neesmu iepazinusies vai iepazīstināta ar visiem pieejamiem faktiem un viedokļiem. Un tomēr… Kad runa par pavisam konkrētiem dabas aizsardzības jautājumiem, vairāku gadu laikā ir bijusi iespēja būt asu diskusiju epicentrā, iepazīties ar neskaitāmiem dokumentiem, pētījumiem, uzsaukumiem, kas viss ļāvis nonākt arī pie pavisam konkrētiem un izsvērtā informācijā balstītiem secinājumiem.

Un viens no būtiskākajiem – neba nu dabas aizstāvji vai dabas aizsardzības institūcijas ir tās “bļaustīgākās”! Pat varu droši apgalvot, ka, vismaz Latvijas apstākļos, ir tieši pretēji. Un tik agresīvu retoriku, kādu publiski nācies dzirdēt no, piemēram, mežu izstrādes nozares pārstāvjiem vai medniekiem, tajos ”augstākajos variantos” varbūt varētu salīdzināt vienīgi ar šī brīža Irānas-ASV konfliktā iesaistīto reakcijām. Kas tipiski, īpaši jau šaut gribētājiem, – argumentācija mēdz pieklibot un savas taisnības pierādīšana reizēm aprobežojas ar…“jūs neko nezināt”, “neesat mežā gājuši”, “stulbie zaļie!“.

Tā tas bija, piemēram, publiskās diskusijās par nu jau likumdevēju apstiprinātajām izmaiņām, kas ļauj medībās doties pusaudžiem. Nez, deputātiem, lai pieņemtu lēmumus, tiešām pietika ar vienu blondu skuķi, kas stāstīja, cik šis laimīgs, ka var skraidīt lielajiem līdzi ar bisi rokās un izdevības gadījumā bliezt pa visu, kas tik kustas? Un ja arī tā, vai nevarēja līdz pilngadībai paciesties?!…

Otrs uzskatāms piemērs – ”diskusijas” par to, cik tad Latvijas teritorijā īsti ir lūšu. Kamēr pētnieki piesardzīgi pieļauj, ka dzīvnieku skaits varētu svārstīties no 150 līdz aptuvenu 420 īpatņu (kas jau liecina par sugas apdraudējumu), mednieku lobiji vienā balsī ar atbildīgajiem Zemkopības ministrijā (kas lielākoties ir vieni un tie paši) apgalvo, ka lūšu esot trīskārt vairāk, ir – un viss! Tāpēc nekādi medību ierobežojumi šajā gadījumā neesot nepieciešami! Un tas pat par spīti faktam, ka kaimiņvalstīs un arī Eiropā kopumā šis meža kaķis ir aizsargājamās sugas statusā. Tad nu jājautā, kas Latvijas situācijā un mežos  ir tik īpašs, ka te jāpiemēro ”izņēmuma gadījums” (pretēji Eiropas Sugu aizsardzības direktīvai) un lūši jāizšauj pamatīgi, ne mātes, ne kaķēnus nesaudzējot? Varbūt mums te tāda visas nācijas intereses  apdraudoša lūšu invāzija novērojama? Bet varbūt tomēr te ir nekontrolēti savairojušies savās iegribās neierobežoti aizvien jaunu trofeju kārotāji?…

Un vēl. Iespējams, ja atsevišķu medniecības jautājumu sakarā, lai pārliecinātu plašākas sabiedrības masas, runas vīri vēl var mēģināt izlīdzēties ar ikdienā cilvēkam-parastajam nepārbaudāmiem faktiem (nu tiešām, kurš lai zina, cik īsti lūšu mežā, ja tie nav redzami?), tad diezin vai tik labi ar to veicas meža izstrādes industrijas pārstāvjiem.

Lūk, arī otrs secinājums. Naudas šajā industrijā (un jo īpaši it kā valstiskajā struktūrā – akciju sabiedrībā «Latvijas valsts meži») līdz šim ir bijis vairāk nekā saprašanas (te, protams, nav runa par mazajiem laukuma spēlētājiem jeb mežu īpašniekiem) un apetīte ne uz mirki negrasās pierimt, tāpēc neviens aiz brīva prāta nav gatavs uz šīs plūsmas samazinājumu. Tas, man personīgi, ir vienīgais izskaidrojums tam, kādēļ vēl arvien Zemkopības ministrijas paspārnē perinās iecere par to, ka varētu taču atļaut cirst gan jaunākus, gan tievākus kokus, gan arī tos, kas līdz šim bijuši rūpīgi saudzēti, piemēram, Baltijas jūras un Rīgas līča aizsargjoslā. Un, kā izrādās, visi līdzekļi ir labi, lai šī iecere tiktu arī likuma formā piedzemdēta. To apliecina neskaitāmie raidījumi un publikācijas (Par mūsu – visu nodokļu maksātāju – naudu, jo šīm reklāmām tiek izmantota nauda, kas netiek ieskaitīta valsts budžetā!). Tās turpina uzturēt mītu par Latviju kā “zaļo zemi”, kur mežu ik gadu izaugot tik daudz, ka pat izcirst nepaspējot. Fakti gan ar šo apgalvojumu ir klajā pretrunā, jo šis “zaļums” labākajā gadījumā ir uz krūmāju vai taisnās rindās stādītu sīkeglīšu rēķina nevis apzīmē pilnvērtīgu mežu. Kā vēl pagājušā gadā nogalē savā ziņojumā norāda Latvijas Dabas fonds, Latvija ir saņēmusi vairākus nopietnus brīdinājumus par dabas daudzveidības situācijas krasu pasliktināšanos Latvijā. Piemēram, Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācija savā Latvijas ekonomikas un vides raksturlielumu pārskatā norādīja, ka dabiskās vides stāvoklis Latvijā ir slikts un turpina pasliktināties. Un tas vislielākajā mērā attiecas arī uz to, kas notiek Latvijas mežos.

Jā, arī šajā gadījumā var jau neticēt “visādām tur organizācijām”. Bet pat kuslākais pilsētnieks, kas vienu vienīgu reizi gadā ļaujas sēņošanas histērijai un iebrien mežā, būs jau paspējis secināt, – mežu daudzviet…nav! Vietām tik piecas priedes ceļa maliņā atstātas, lai, iespējams, tautu lieki nekaitinātu ar kārtējo kailcirtes skatu. Bet daudzviet kādreizējo mežu vietā ir harvesteru ”izkuiļoti” purvaini sīku krūmāju brikšņi…

Un vai šajā gadījumā, lai neizskatītos pēc ”nopirkta stulbi zaļa koku mīļa“, tiešām būtu jānoliedz acīmredzamais?