Lūkojot pilsētu divās aizvadīto valsts mēroga svētku – bērnu deju un koru festivāla – laikā, jāsecina, ka esam palaiduši garām iespēju Tukumu izcelt un ar Tukumu palepoties.

Te gan jāpaskaidro, ka allaž pieturos pie teiciena: lai nobrāķētu otra darbu, nekādas prāta spējas nav vajadzīgas… Bet šis nu tomēr nebūs tas gadījums, jo par daudzām lietām vienkārši nebija ne padomāts, ne tās bija izdarītas… Arī tāpēc vienai lielai daļai tukumnieku svētki būtu paskrējuši garām nepamanīti, ja vien, piemēram, ne lielie autobusi ar to dalībniekiem, kas cita starpā maldījās Tukuma ielu līkločos, meklējot te ledus halli, te Tukuma tirgus laukumu vai Durbes estrādi… Kā atceramies, citos svētkos – tiesa, labi pasen – tika izvietotas īpašas norādes ar virzieniem, bet šoreiz viss tika atstāts navigācijas ierīču un augstāko spēku rokās, taču, kā izrādās, tas nestrādāja… Labi, varam censties saprast – kokmateriāls, citi materiāli dārgi, iespējams, vispār nav nopērkami, tāpēc nav norāžu… Bet ja runājam par informāciju, – kas liedza abu svētku afišas ielikt afišu stendos? Ikviens garāmgājējs saprastu, kas par priecīgu trādirīdi pilsētā!… Kāpēc nevarēja aicināt tukumniekus izkārt karogus un kaut uz mirkli iznākt ielās un sagaidīt piektdienas gājiena dalībniekus?! Šķiet, mazajiem dejotājiem līdzatbraukušo vecāku bija vairāk nekā mūsu pašu skatītāju. Paldies Upīšu skolas priecīgajai komandai, kas kuplā skaitā visus sagaidīja Lielās ielas malā!…

Un tagad par pilsētu svētku rotā. Nekādu rotājumu pilsētā nebija! Ne plakātu, ne svētku karodziņu pie laternām – kaut pie katras trešās vai ceturtās, vai vismaz, iebraucot pilsētā. Tad, iespējams, tik ļoti nekristu acīs apskretusī Tukuma zīme uz vecā Kandavas ceļa un nepļautā zāle… Vai tiešām neviens no atbildīgajiem pa ceļam uz darbu to nemanīja?! Neizbrauca cauri pilsētai pirms svētkiem, lai dotu norādes un uzdevumus? Vai nebija nekādu darba grupu un vismaz viena atbildīgā, kas redz kopīgo bildi, tik lielus svētkus rīkojot?! Laikam jau ne, jo, kā citādi varēja gadīties, ka, piemēram, «Rimi» aplī piektdienas rītā, kad svētku dalībnieku jau bija pilns Tukums, vēl strādāja dārznieces. Ko līdz skaistas bildes, kas uzņemtas no gaisa un rāda izcilu skatu, ja nespējam šo vietu svētkos sakoptu parādīt?! Un patiesībā štrunts par tām nezālēm; ja, piemēram, bez jelkādas ziedu rotas – melna un tukša – tika atstāta augstā dobe jeb tā sauktā ”svētku torte” pie akmens strūklakas… Vai tiešām 6000 cilvēku, kas divās svētku dienās pabija Tukumā, nebija gana labs iemesls, lai nopirktu 200 atraitnītes un laikus tur iestādītu?… Varbūt varēja kaut ceriņzarus saspraust, lūgt tukumniekiem ziedus saziedot, ja laika puķēm nebija. (Divas dienas mitrā zemē noturētos, un pēc tam varētu radīt ieplānoto mākslu.) Un kur palika puķu podi pie apgaismes stabiem un rožu vāzes Pils ielā?! Kuri tad būs tie labie laiki, kad likt Tukumam skaisti izrādīties un ziedēt?!

Stāstu par Tukuma namiem labāk pat nesākt! Iespējams, nebūtu bijis bērnu gājiena, pat nepamanītu, cik gan pelēki, nolupuši un nekārtīgi tie ir. (Izrādās, nav nevienas pieklājīgas gājiena bildes, ko varētu aizsūtīt kolēģiem no citiem novadiem!) Tāpat nav vērts sākt sarunu par kārtīgu tualeti centrā…

Ko darīt? Saprotams, ka ar dažām krāšņām dobēm visas gadiem krātās likstas nepiesegsim, tāpat kā pilsētas izskatu kā uz burvja mājienu mainīt nevarēsim… Lai gan – atceramies, kā pirms diviem gadiem mainījās Tukuma vecpilsēta vienas filmas uzņemšanas laikā. Neko jau daudz neizdarīja – nokrāsoja slēģus, durvis, logus…

Bet šoreiz kā lielāko problēmu tomēr redzam ko citu – izrādās, pat šādos lielos valsts kultūras notikumos Tukumā un novadā nav cilvēka, kas būtu atbildīgs par visu no A līdz Z – no puķēm, rotājumiem līdz zāles pļaušanai, tualetēm un lietus mētelīšiem bērniem un siltām telpām… Bet tādam taču ir jābūt, neatkarīgi no tā, kas svētkus rīko – Izglītības pārvalde, pašvaldība vai kultūras nams! Viņam, protams, nav jāstāda puķes un jāuzliek norādes, bet – jāredz, kas kurā vietā ir vajadzīgs, un tad, jau runājot darba grupā, pārējie pateiks, kas ir krājumā, kas jāgādā vai jāaizņemas no pagastu kolēģiem, piemēram. Un tas nav stāsts par dārgi izmaksājušiem “speciālistiem ar vārdu”… Ja papētītu pašvaldības darbinieku amatu aprakstus, gan jau arī atrastu atbildību par visām pieminētajām neizdarībām, tikai būtu vajadzīga vēlme sasēdināt cilvēkus pie galda un aprunāties…

Protams, svētki notika, bet to, ko varēja izdarīt labāk un kāpēc neizdarīja, mēs atbildīgajiem tomēr vaicāsim. Iespējams, ka neprotam, nemākam, negribam novērtēt iespēju, kas dota? Vai varbūt vienkārši ir vēlme kaut kā visu nomuļļāt, piesedzoties ar neko neizsakošo ”metodisko” vai ”politisko” vadību? Varbūt, lai izdarītu ko vairāk un labāk… tas prasītu papildu pūles, degsmi un centību, par ko taču laikam nevienam un jo īpaši pašiem atbildīgākajiem nemaz nemaksā?!..

Kopumā vērtējot, tiešām grūti tikt gudram, – vai pandēmija atstājusi neizdzēšamas pēdas arī atbildīgo darbinieku prātos, vai arī tas noticis tīšām, lai, piemēram, parādītu, cik skaisti prot svinēt Kandavā, Jaunpilī un jūrmalciemos, un kādi pāķi esam te, Tukumā…