Reizi pa reizei pārmetot miesu pāri Latvijas robežai, atkal un atkal atriežos pie domas, ka mājās – Latvijā – tomēr ir labāk. Daudz maz stabils un, kas svarīgi, nepārblīvēts zemes pleķītis uz pasaules kartes, kuram nāvi nesošas dabas kataklizmas met lielu līkumu. Ne te zemestrīču, ne vulkānu, ne  cunami, tornado draudu. Tikvien kā no dzērājšoferiem jāuzmanās un pašam daudzmaz ar veselo saprātu jādraudzējas, lienot ūdenī, mežā, uz ledus u.tml.

Bet nu gadās arī izņēmumi, kā nesenais pērkona negaiss Tukuma pusē, kas ārdīdamies savērpa kokus, pārpludināja ielas, norāva pa kādam jumtam, sabojāja automašīnas un visus pārbiedēja, par laimi, iztiekot bez cilvēku upuriem. Tā kā – nekad jau nevar zināt!

Otrdienas, 11. jūnija, vakarā pārpludinātas tika ne tikai ielas, bet arī sociālie tīkli, kur kaudzēm vien tika publicēti ne tikai negaisa baisie “tuvplāni”, bet arī skati, kas pavērās pēc tam. Grūti iedomāties, kā jūtas saimniecības, kur rūpīgi audzēto sakapā krusas graudi pāris līdz piecu centimetru diametrā; vai pie zemes noguldīta meža īpašnieki, kas nu nevar izdomāt, kā tikt cauri ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem; vai izpostīto tūrisma objektu saimnieki un visi pārējie, kam kaut kas ir neatgriezeniski sagandēts. Visi zaudējumi, tai skaitā arī pašvaldībām radītie, vēl tikai tiek apkopoti un, kas zina, varbūt tiešām šis ir īstais brīdis un vieta, lai lūgtu pārējās sabiedrības atbalstu jeb valstiskas kompensācijas, lai zaudējuma sāpi mazinātu?

Tomēr mazliet aizdomāties par to lika kāda pavisam nejauša saruna, kas savā būtībā it kā par pavisam ko citu, tomēr jauki saslēdzas ar „kompensāciju problemātiku”. Kāda kundze, ilggadēja tukumniece atcerējās aizgājušos gadus un uzsvēra, ka, cik viņa atminas, kad darbavietā gadījušies plūdi, viss kolektīvs ar to sekām cīnījies, nekurnot un neprasot, vai par to papildus kāds samaksās. Tāpat šķietot, ka cilvēki kopumā bijuši izpalīdzīgāki – ne saukti, ne mudināti palīdzēja kaimiņiem, ja kādam skāde gadījās. Kā tur, protams, īsti bija un vai tik brīvprātīgi cilvēki viens otram tiešām palīdzēja, īsti nezinu, jo padomju gadi ir vien mana dziļā bērnība. Un, ja vēl atceras Černobiļas katastrofu, kas nesen kā atzīmēja savu 33. gadadienu un kur cilvēkiem lika „talkot” neba nu brīvprātīgi…Tomēr, no malas uz šobrīd notiekošo raugoties, tiešām šķiet, ka kaut kas ir nedaudz ačgārni. Pēc daudz aprunātā negaisa dzird bēdu stāstus un šausmināšanos (lielākoties – internetā), bet ļoti maz par to, ka kāds pats būtu ar pilnu krūti iesaistījies sakopšanas darbos, palīdzējis kaimiņiem vai dienestiem. Drīzāk gaida, ko nu darīs vietvara, kā reaģēs valsts!… Tajā pašā laikā, protams, no sirds ceru, ka manas aizdomas ir pavisam aplamas un tie izpalīdzīgie vienkārši nav tie, kas steidz notikumus filmēt un par tiem sūkstīties, bet gan  – atrota piedurknes un dodas palīgā…