Tā dīvaini sanāca – itāļu vēsturnieka, rakstnieka un filozofa Umberto Eko daiļradei tā pa īstam pievērsos vien īsi pirms viņa aiziešanas mūžībā šī gada februārī. Iepriekš biedēja ne tik daudz iespaidīgo lappušu skaits (gan «Rozes vārds», gan «Bondolīno», «Fuko svārsts» un citas ir tādi pamatīgi “ķieģelīši”), cik citu lasītāju atsauksmes. Sak, vari jau palasīties, bet… Eko – Eko savos darbos iepinot citātus, simbolus, atsauces, ko saskatīt spējot ne tuvu katrs lasītājs-parastais. Un, kurš tad pie pilna prāta grib justies tāds kā nedaudz muļķītis?

Nez, cik nu tie slāņi īsti atklājās un simboli uzminējās, bet lasās Eko raiti un bez piespiešanās, kā reizēm mēdz gadīties ar atsevišķiem “klasiķiem”. Un, kas šī autora darbos īpaši iepriecina – pārpārēm līstošā ironija. Tāda prasmīga literāra manipulācija ar vēstures faktiem, personībām, jau reiz noformulētām filozofu idejām, kas ļauj no it kā netradicionāla leņķa palūkoties arī uz kristietības attīstību. Katrā gadījumā, tas skaidrs – disputi par pārpasaulīgiem likumiem un tikumiem bijuši aktuāli visos laikos. Ar vienīgo atšķirību, ka mūsdienās, vismaz tā sauktajā Rietumus pasaulē, asins izliešana vairs nav šo diskusiju obligātā blakne. Tāpat arī reliģijas un varas agrāk tik ciešās attiecības ir pavisam, pavisam atslābušas vai arī – vairs nav tik uzkrītoši redzamas…

Un, ko darīt, kad varas jeb atbalstītāju sāk tūkt? Kā liecina līdzšinējā Latvijas politiskā kultūra, viens no drošākajiem paņēmieniem – parakņāšanās vēsturē, piemēram, agrāko diktatoru jaungodināšana, aizgājušo valsts iekārtu apraudāšana. u.tml. Līdzīgu ceļu, šķiet, šobrīd izvēlējusies arī Latvijas ev. luteriskā baznīca, kas tikko nobalsojusi pret sieviešu ordināciju jeb iespēju sievietēm pavisam oficiāli sludināt Dieva vārdu draudzes priekšā. Likās jau, ka kopš reformācijas 16. gadsimtā vismaz reformātu, tātad arī luteriskajā baznīcā  priekšplānā tomēr izvirzīta pati ticība, ne tās ārējās izpausmes. Bet, redz, nē – izrādījās, mūsējiem tomēr svarīgi, ka kāds (cilvēks Pāvils) it kā Dieva vārdā izteicies, ka sievietēm dievkalpojuma laikā jātur muti un vispār – vīram jāpakļaujas… Vai šāda superkonservatīva attieksme vairos baznīcā gājēju pulku? Man personīgi gluži vienalga, tomēr, bet kā sievieti – tomēr aizvaino, aizskar, ja it kā mīlestību, vienlīdzību Dieva priekšā sludinoša konfesija tomēr iemanās būt tik diskriminējoši nievājoša un cilvēcisku vienlīdzību noliedzoša…