Vai Dānijā svarīgas Eiropas vērtības un cilvēciskais saprāts?

Visos ziņu portālos, laikrakstu slejās lasāma informācija par nelaimē iekļuvušo Kristīni Misāni. Protams, jāatzīst, ka Kristīne, izdarot savas izvēles dzīvē, ir kļūdījusies un nu par to jāmaksā. Par kļūdām aizvien ir jāmaksā, tikai jautājums, kāda ir izdarītās kļūdas cena. Jā, dažkārt tā ir arī dzīvības cena, bet ne šobrīd, ne tagad, ne šajā gadsimtā, ne valstīs, kur cīnās pret vardarbību, kur tiek cienītas, godātas, ievērotas Eiropas vērtības, kur valda saprāts! Cerība mirst pēdējā, tāpēc novēlu Kristīnei spēku izturēt un ceru, ka viņa atgriezīsies Latvijā, lai būtu kopā saviem bērniem!… Ceru, kas savu artavu tajā sniegs arī vakar Valsts prezidenta Egila Levita tieši šī gadījuma risinājumam sasauktā atbildīgo institūciju pārstāvju sanāksme…
Taču… lasot komentārus pie dažādām informācijām par šo, visnotaļ traģisko notikumu gaitu, pārsteidza cinisms, neiejūtība, līdzcietības trūkums, rupjība un pat agresija tajos. Saka, ka izteikts vārds neaiziet nebūtībā, bet uzrakstīts vārds ir vēl paliekošāks. To kādreiz lasīs arī Kristīnes bērni, par kuriem vardarbīgie komentētāji – soģi acīmredzot – šobrīd nedomā. Tiesa gan, daži īpaši vardarbīgi un šovinistiski komentāri dažos portālos tika dzēsti. Diez vai tēvs bērnam ar to mīļāks kļūs, ja kāds no komentētājiem apgalvo, ka tēvam arī pienākas bērns, it kā bērns būtu kāda lieta, kas ar varu paņemama. Mīlestība ir jāpierāda, jānopelna, jāapliecina. Kaut viens cilvēcīgi būtu padomājis, ko šobrīd varētu just un pārdzīvot Kristīnes bērni! Un ne jau tikai Kristīnes stāstā vien bērni nereti ir kā ķīlnieki vai ierocis cīņā starp tēvu un māti. Arī mums tepat, Latvijā, tādu gadījumu nav mazums, ka vienam no vecākiem bērns ir tikai un vienīgi ierocis, lai ieriebtu otram. Un tā bērnībā piedzīvotā agresivitāte, līdzcietības trūkums dažkārt sazeļ no paaudzes paaudzē. Nožēlojamākais, ka šie komentāru rakstītāji tādi brašuļi vārdos ir tikai tad, ja ir iespēja paslēpties aiz segvārda, ja rakstītājs ir anonīms. Šī anonimitāte nereti ļauj publiski izliet veselu samazgu spaini, nekādu atbildību par to nenest. Tā ir arī labvēlīga augsne interneta troļļiem.
Interesanti arī, ka šajā visai traģiskajā situācijā dažs cenšas šo situāciju izmantot kaut kādu savu īpašāku mērķu sasniegšanai, rakstot, ka, piemēram, ja Kristīni Misāni izdos Dienviāfrikai, tad Krišjāņa Kariņa valdībai jāatkāpjas… Bet varbūt beidzot atbildība jāprasa no Latvijas prokuratūras par objektīvu situācijas neizvērtēšanu tajā brīdī, kad Kristīni Misāni Dānijas puse vēlējās nosūtīt tiesāšanai Latvijā?…
Komentārus lasu reti. Nudien, ir te ko padomāt par to, kādi patiesībā esam un kamēr nespēsim objektīvi vērtēt situācijas, nāksies sadzīvot ar bezatbildīgu populismu un, nedod, Dievs, arī agresiju pret līdzcilvēkiem, rīkojot dažādi motivētus grautiņus, kā tas vēsturē ne reizi vien ir bijis. Un tikmēr, kamēr aiz anonimitātes slēpjas agresija un vardarbība, Facebook sociālajos tīklos, kur cilvēki lielākoties ir atpazīstami, notiek solidarizēšanās un atbalsta organizēšana Kristīnei. Veidi visdažādākie – bērnu zīmējumu sūtīšana uz Dāniju, piketi pie Dānijas vēstniecības, pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa, parakstu vākšana un citas aktivitātes. Vai tiešām Dānijā mūs nesadzirdēs? Vai saprāts neuzvarēs?









