Kāds entuziasts interneta vietnē apkopojis 156 datumus pasaules vēsturē, kuru priekšvakarā cilvēki tiešām ticējuši – tā dieniņa un pasaules gals beidzot klāt! Ne nu bija, ne nu kā, tāpat kā diez vai arī šajā piektdienā kas grandiozāks par atsevišķām “pastardienas ballītēm” un iedzeršanām notiks! Tomēr ļaudīm acīmredzot reizēm patīk kolektīvi pašausmināties, jo citādi nekādi nav izskaidrojama saceltā ažiotāža tieši par un ap 2012. gada 21. decembri, kas ne ar ko neizceļas uz citu šajā gadā jau pareģoto “apokalipšu” fona, piemēram, 27. maijā vai 30. jūnijā.

Pastāv gan viedoklis, ka šādiem ”pasaules galiem” ir arī sava terapeitiskā nozīme. Pirmkārt, tas liek cilvēkiem censties būt sagatavotākiem, stiprākiem, zinošākiem, labākiem, ar cerību, ka tieši paša spēju un rakstura kvalitāšu dēļ viņam kaut kādā brīnumainā kārtā izdosies izglābties. Otrkārt, tas liek analizēt dzīvi un savu rīcību kopumā – domāt par to, kas paliks aiz mums un ko sagaidīt pēc tam – pēc solītā gala. Starp citu, šo sfēru apkalpo teju visas pasaules reliģijas, katra sniedzot savu instrukciju, kā dzīvie būtu jānodzīvo, lai pēcnāves eksistence, ja tāda paredzama, izvērstos pēc iespējas tīkamāka un mazāku ciešanu pilna. Kādam tā varētu būt regulāra grēku un grēciņu nožēla, citam – atteikšanās no visa pasaulīgā, vēl kādam – “neticīgo” apkarošana… Īsāk sakot, pastāv viedoklis, ka pasaules gala pareģošana un, galvenais, gatavošanās tā atnākšanai ir pavisam dabiska un cilvēciska parādība, kas ļauj piešķirt jēgu eksistencei, ko uz pasaulīgo ciešanu un šausmu fona reizēm mazāk ticīgam cilvēkam varbūt  ir arī pagrūti saskatīt. Pietiek kaut vai ikdienas ziņas salasīties, lai uzzinātu un pašausminātos par kādu jaunu, nereti – visai sāpīgu veidu, kā varētu pienākt katra personīgais gals. Katastrofas, epidēmijas, karš… Bet man jau šķiet: kamēr par to visu vēl spējam  šausmināties; kamēr mūs satrauc pasaules nelaimes un citu cilvēku ciešanas, kamēr spējam ne tikai šausmināties, bet arī – līdzi just, pasaules vai vismaz cilvēces galu joprojām ir atlikt vērts.