Neslēpšu, – nu jau jāsaka, pa garajiem žurnālistikā nostrādātajiem gadiem ir redzēts un dzirdēts gana daudz, lai par cilvēku dabas dažādajām izpausmēm, tai skaitā politiskajā jeb varas sāncensību laukā nebrīnītos un arī izmisumā nekristu… Sak, viss plūst, viss mainās, un – ko gan mēs neesam pieredzējuši…  Diemžēl arī mūsu brīnumā – mūsu neatkarīgajā valstī (nebūdama reliģiozs cilvēks, joprojām to uzskatu par mums uzdāvinātu un tāpēc varbūt pat nepelnīti dārgu balvu, ko, ticu, mūsu senči izlūgušies baltajam Dieviņam…) – alkatība, nelietība, muļķība un varaskāre plūst šķietami nebeidzamā straumē. Arī ar tiem, kam mūsu valstī ”viss sikti”, ja arī neesmu samierinājusies un, kā saka, labprātīgi pie viena galda nesēdētu, sevī esmu izlīgusi. Kā pirmo neatkarības gadu publiskajās lekcijās mācīja kāds tolaik atzīts psihoterapeits, – pažēlosim apdalītos… Vismaz domās noglāstīsim galvu cilvēkiem, kas nav iemācīti vai savā nīgrumā un paštaisnībā ir pazaudējuši spēju novērtēt un būt pateicīgi par to, kas dots…

Un, lūk, iespējams, ka tieši šīs gadiem koptās iecietības dēļ šobrīd jūtos ļoti slikti. Tas tāpēc, ka pirmo reizi mūsu vēl pietiekami jaunās, bet, kā likās, jau gana izglītotās neatkarīgās valsts vēsturē ir jāpiedzīvo tik svelošs kauns… Lai kādi mums te skandāli nebija, lai kādus brīnumus nestrādāja oligarhi un viņiem pietuvinātie, lai cik dumji kādā brīdī nerīkojās pie varas esošie, lai kā arī mēs – iedzīvotāji parastie – paši sev pelnus uz galvas nekaisījām, ka sliktāk jau nevar būt, patiesībā jau lielākoties visos izšķirīgajos mirkļos esam bijuši pacietīgi un uzcītīgi, savai valstij uzticīgi pilsoņi šī vārda vislabākajā nozīmē…

Bet šoreiz tas nesmukums, tā ”netīrā veļa”, ne ar ko nenoslēpjama dumjība ir parādīta pārējai pasaulei. Karājamies ar savām dažādu izdomājumu piesūcinātajām smirdīgajām zeķēm uz viena striķa ar Turcijas un krievijas ”sieriņiem”… Un lai tik nestāsta un netēlo apvainotos tie Stambulas konvencijas tulkotāji un noliedzēji, kas saka, ka ar krievijas valdošajiem vēstījumiem šiem nav nekāda sakara! Saskaitīju, profesionālās un arī jau personiskās intereses dēļ ikdienu skatos/klausos/lasu vismaz septiņu dažādu ziņu dienestu raidierakstus, tai skaitā arī tos, kas no pirmavotiem vēsta par notikumiem baltkreivijā un krievijā…  Ziniet, tās ”dženderisma”, ”geju”, ”liberastu”, ”pretabortu” un citu ”nācijai izšķirīgi svarīgo ideoloģisko jautājumu” loks ir identisks – vien laika ziņā reizēm nobīde par kādu nedēļu… Arī tekstiņi – viens pret vienu, – iztulko, un ir… Bet būtiskākais jau nav viedokļu sakritība, trakākais, ka mēs (jo parlamenta vairākums taču  nobalsoja!) esam parādījuši un skaļi sejā saviem tuvākajiem draugiem un partneriem ieklieguši: ”Mums nav pa ceļam (esam vienīgā Eiropas valsts, kas no konvencijas atsakās)! Jūsu viedoklis mūs neinteresē! (Pat Saeimas priekšsēdētāja D. Mieriņa (ZZS) izvēlējās pieslieties savas, nu jau var teikt, uzmetēju partijas viedoklim un slaidi uzspļāva savu kolēģu, citu Eiropas valstu parlamentu vadītāju aicinājumam.) Esam tik lepni vai, pareizāk, bezdievīgi augstprātīgi un iedomīgi, tāpēc kaut kādiem tur speciālistiem, nedeputātiem vārdu nedodam. (Bijusī Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece NA). Un vispār – darām, ko gribam! (I. Līdaka, ZZS)”

Kauns, tiešām kauns… Kauns, jo nav ko atbildēt draugiem, kolēģiem no citām valstīm, kas jautā, vai tiešām arī mēs esam zaudējuši krievijas maigajai varai, vai tiešām pat mūsu visnotaļ nacionāli noskaņotajā parlamentā ir tik daudz ”noderīgo idiotu”?…

Bet – lai nu paliek emocijas. Ir vēl kāds šobrīd tik nedrošajā pasaulē svarīgs aspekts. Proti, starptautiska līguma laušana, varas demonstrēšana un partneru ignorēšana nav saprātīga, pat ja daži mūsu parlamentārieši acīmredzami viens pret vienu un ar lielu labpatiku cenšas atdarināt visu laiku lielāko muldētāju un visatļautības karali Donaldu Trampu. Kāpēc? Manuprāt, to jau ļoti labi ir paskaidrojis filozofs Artis Svece: ”Ja citas valstis brīvi lauž līgumus un izstājas no jebkādām organizācijām, kas tām nav izdevīgas, kāpēc mēs nevaram? Un atbilde ir vienkārša. Latvija nav lielvara, un tai kā nevienai citai ir vajadzīgs, lai visas valstis pret līgumiem izturētos nopietni. Līguma jēga nav tā, ka to var ievērot, kamēr tas šķiet izdevīgs, bet gan tā, ka līgums ir jāievēro arī tad, ja tā noteikumi vairs nešķiet patīkami. Pasaule, kurā arī citas valstis izstājas no konvencijām un organizācijām, līdzko dalība tajās šķiet apgrūtinoša, ir pasaule, kurā Latvija nevar izdzīvot.”