Kopš bērnības mežs man aizvien ir licies kā kaut kas skaists, noslēpumains un, ja proti atbilstoši pieklājīgi uzvesties, tad iespējams arī ieraudzīt daudz brīnumainu lietu. Bērnībā, kad man bija uzlikta norma pielasīt trīs litru kanniņu ar ogām, tas šķita bezgala grūti. Toties tagad lasīt mellenes, atrast ogām it kā nokaisītu dzērveņu cini – tā ir bauda, nemaz jau nerunājot par sēņošanu. Un, gadiem ejot, tā ogošana jau nav vairs nemaz tik viegla, un, ar prātu apsverot,… ogas jau varētu nopirkt arī tirgū, bet tad – mežu neredzēšu… Mans stāsts, kā noprotams, nav jau par meža nozīmi tikai manā, bet gan ikviena cilvēka dzīvē…

Pašlaik par mežu izmantošanu atkal tiek lauzti šķēpi. Zemkopības ministrija ir sagatavojusi jaunus Meža likuma grozījumus un arī valdības noteikumos, kas paredz atļaut plašākas cirsmas, kā arī atļaut cirst daudz jaunākus kokus. Nu jau gribēšana pēc kailcirtēm aizsargājamos mežos, ko nez kādēļ ministrija pēkšņi dēvē par atsegumiem. (Atsegums (dabas aizsardzības termins) – ~0,2 ha apmēra izcirtums, kas tiek veidots kādas īpašas sugas aizsardzībai.) Par to arī notiek plašas diskusijas medijos. Atšķirībā no ministrijas lobētās biznesa puses demagoģiskajiem izteikumiem par to, ka nocirstā meža nauda vajadzīga izsmeltajam budžetam, tautsaimniecībai un valsts aizsardzībai un ka tie, kas to nesaprot, ir… komunisti, vides un arī ar biznesu un savu tiešo labumu nesaistītie eksperti, arī cienījamā juriste un ekspolitiķe Ilma Čepāne brīdina, ka mežcirtēju un kokrūpnieku argumenti neiztur kritiku – mežs ir, kā saka, pārcirsts kritiskā apjomā. Esam pazaudējuši milzumdaudz dabas vērtību. Turklāt aprēķinos labi redzams, – joprojām lauvas tiesa nocirsto koku, atšķirībā no mūs novadnieka Andra Ramoliņa centieniem, tiek izvesta visprastākajā jeb apaļkoka veidā… Savukārt, ja zemkopības ministrijai tā rūpētu budžeta nauda, tad varbūt nevajadzētu finansēt deviņas lielās nevalstiskās organizācijas, varbūt nevajadzētu rīkot tādus nevienam nevajadzīgus elektro uzlādes stacijas, kas maksā 3 mijonus eiro un nekur nav liekamas?…

Zemkopības ministrs Armands Krauze šodien pulcina «Progresīvo» politiķus, lai skaidrotu viņiem nepieciešamību mainīt Meža likumu. Savā Facebook kontā viņš demonstrē mizgraužu un trupes nobeigtus kokus, it kā lai pierādītu, kāds izskatās, viņa vārdiem runājot, nomiris mežs, kurā ”nav novākta raža”.  Izskatījās gan, ka ministrs filmējies kāda vecāka izcirtuma malā, kurā sastādītas priedītes. Starp jau patlaban lielajiem izcirtumiem ir atstātas tādas nenocirstas joslas, kur, uzpūšot lielākiem vējiem, nereti koki izgāžas. Un, kā uzver zinātnieki, tie tad arī ir vairāk pakļauti kaitēkļiem un slimībām…

Un tad rodas jautājums: kāpēc tad koki slimo un iet bojā? Atceros, ka skaistajos Valguma mežos tāpat bija cirsmas (tiesa gan, ne tik lielas, kā tagad), ka mežziņi un mežsargi rūpējās par mežu tik labi, ka dabas vērtības šeit tika saglabātas un šo mežu varēja iekļaut Ķemeru Nacionalajā parkā, kas turpinātu un vēl rūpīgāk glabātu dabas vērtības. Tai skatā vecos kokus, kur apmesties dobumperētājiem putniem, un kritušos kokus, kas ir kā dzīvotnes dažnedažādām dzīvības formām.

Bet, atgriežoties pie ministra paustā, ja Ķemeru Nacionālajā parkā krustu šķērsu sakrituši kokiem ir kāda nozīme, mērķis, tad mežos, ko apsaimnieko a/s «Latvijas Valsts meži» diez vai tā vajadzētu būt. Te neiet runa par dažiem nokritušiem kokiem, mežā aizvien kādu kritušu koku nākas pārkāpt, bet gan par tādām vietām ciematu tuvumā, kur cilvēks cauri nevar iziet. Piemēram, Milzkalnes apkārtnē pēc pēdējās vētras tur it kā kādai firmai bija jānovāc kritušie koki, bet izskatās, ka tas nebija izdevīgi, tāpēc kritušos atstāja, toties nozāģēja dažus augošos, kuru zari arī turpat palika uz vietas, un ar to arī visi darbi beidzās… Savulaik, kad Zemkopības ministrs bija Jānis Dūklavs, viņš preses konferencē žurnālistiem klāstīja, ka pie ciematu robežām cirsmu nebūs. Un tās pašas dienas vēlā vakarā Milzkalnes dīķa galā ar ieslēgtiem harvesteru  prožektoriem notika mežistrāde.  Nē, necirta, – nozāģēja. Pavasarī iestādīja eglītes. Jau gadi pagājuši, jaunaudzi vajadzētu kopt, bet nekas nenotiek… Nav pārliecības, ka, krasi samazinot mežziņu skaitu un apsekojot mežus digitāli, meži tiek pienācīgi apzināti un apsaimniekoti…

Diskusijās tiek minēts, ka privātais meža īpašnieks ar savu mežu var darīt, ko vien tik vēlas. Jāatzīst, ka esmu bijusi arī vairākos privātīpašnieku mežos, kur nav ne mazāko šaubu par to, ka šiem meži tiek priekšzīmīgi apsaimniekoti. Tie, kam mežs ir ne tikai ātrais bizness, nereti ir nopirkuši cirsmas no tiem, kuriem mežs bija tikai vienreizējas peļņas avots, un tur izveidojuši skaistas jaunaudzes. Un par to – patiešām no sirds jāpriecājas, un, ja meži piederētu tikai tādiem īpašniekiem, kuri necērt kailcirtes, bet izlases kārtā izvērtē gandrīz vai katra koka ciršanas nepieciešamību, tad droši vien nebūtu tādas pretestības pret izmaiņām noteikumos, kā sabiedrībā tas ir patlaban. Bet tas, ko mežcirtēji grib šodien, ir tipiska viendienīšu politika – sagrābt visu, ko var, te un tagad. Pēc tam? Kaut ūdens plūdi kailcirtes vidū!