Izgājšnedēļ tā kā saklausīju, ka 22. martā – Ūdens diena. O, pie visa cita – deportāciju piemiņas pasākumiem un vienkārši saulaina laika – arī tāds pamatu pamata atgādinājums kā Ūdens diena!

Šīs nedēļas pirmajā darba dienā paraudzīju, kā tad ūdens godināts. Taču – eh! – tik daži zaļie Lucavsalu apstaigājuši un no televīzijas torņa likteņupē paraudzījušies. Tostarp arī Dabas muzejā jauna ekspozīcija, kur visādus ūdens kukaiņus tuvplānā paraudzīt – ar to tad pieticīgā burbulēšana 22. martā galā. Ko teikt – pilnīgi pietiekami valstī, kur gadās, ka līst kā pa Jāņiem, un, ja vēl iemērcē septiņos gulētājos, tad… Nu vismaz sēnes vai sēnīte aug griezdamās… Viss tas slapjums, kas no debesīm nāk, ir līdz kaulam izpētīts – ja sapņos līst, tad gaidi asaras, bet, ja kāzās līst vai trauki plīst, tad – tas uz laimi… Ja gailis lietus laikā asti nolaiž, tas uz ilgu līšanu, bet, ja lietainā dienā noliekas gulēt, tad lietus nostājas; bet, ja mazs lietiņš čabina, tad saka, ka odi miezn… Tas no tautas gudrībām, un pēc šīs valodas noģiedams, ka ar ūdeņiem mēs draugos; par ūdens trūkumu nesūdzamies un tāpēc – varbūt dabas doto nenovērtējam?

Par nenovērtēšanu iedomāju, viņvasar uzzinot, ka Madridē dzeramo ūdeni ar kuģiem pieved; Austrālijā dzer attīrītu notekūdeni, bet Āfrikā nomadu tautas seko ūdenim – gadiem vienā virzienā un gadiem atpakaļ… Kāds arī paskaitījis, ka ūdens kvalitātes vai trūkuma dēļ ik gadu pasaulē nomirst teju 4 miljoni cilvēku – vairāk nekā visos karus kopā ņemot… Tāds, lūk, rēķins.

Un vēl daži skaitļi – lai līdz patērētājam nonāktu 1 kg liellopa gaļas, tiekot patērēti 15 000 l ūdens, 1 kg kviešu – 1500 l… Izrādās, arī gruntsūdeņi nav neizsmeļami, bet ledāji kā kalnos, tā okeānā – kūst…

Ne maz, ne daudz, bet pasaules mainīšana sākas ar sevi – cienīsim un arī taupīsim ūdeni, ne tikai skaitītājā raugoties! Tāds mans bišku ūdeņainais novēlējums dienā, kas aiztecēja, kā citas…