Kamēr dienas lielāko daļu esam aizņemti ar Covid ierobežojumu izvērtēšanu, vakcinēšanos un viedokļu apmaiņu, tikmēr negaidot piezadzies tumšais laiks ar saviem pārbaudījumiem, turklāt – tikpat nopietniem.

Piemēram, gājēji, velobraucēji un arī aktīvie sportotāji – skrējēji un soļotāji – ir piemirsuši, ka tumšajā laikā pašu drošības labad būtu jāvalkā atstarojošā veste, jo nelielie atstarotāji lielākoties nav pamanāmi, jo īpaši pilsētā. Turklāt velti cerēt, ka ielas apgaismojums daudz ko līdzēs – ja līst lietus, kā šonedēļ, tad auto gaismas visu apkārtni padara tik spožu, ka pamanīt gājēju ir ļoti grūti, bet tumsā tā ir gluži vai neiespējamā misija. Kā vienvakar, kad no Milzkalnes uz Tukumu devās tumšās drēbēs tērpts bērnu bariņš vai citvakar – riteņbraucēju pārītis, un dienu vēlāk – kāds novēlojies kājāmgājējs… Tie nieka četri kilometri jau nav arī nekāds lielais attālums no pilsētas, tomēr – lai arī ceļš asfaltēts, tas vietām ir šaurs un pie reizes arī līkumains, tāpēc gājējam nereti vietas nepaliek.

Saprotams, ka neplānots kājāmgājiens brīdī, kad pēc pulksteņa pagriešanas tumsa jau kļuvusi tik bieza, ka pat lukturītis neko daudz nelīdz, var gadīties katram, turklāt – ne jau visiem ir transports, bet mājās kaut kā jātiek… Tāpēc paldies visiem tiem, kas līdzi nēsā atstarojošo vesti, jo tā var paglabāt gan pats sevi, gan braucēju no nepatikšanām. Kā tai stāstā – kurš pats sevi sargās, to Dievs sargās, jo paļauties uz to, ka tevi tumsā pamanīs, diemžēl ir naivi un neapdomīgi.

Statistika ir nežēlīga – gadā visā Latvijā šādi iet bojā ap 50 cilvēku.

Tāpēc jau atkal un jau kuro reizi jārunā par veloceliņiem uz tām vietām, kas jau ierasti ir gājēju iecienītas. Tā pati Milzkalne, Tume, vecais Kandavas ceļš, kur tūlīt aiz pilsētas robežas izveidojies privātmāju rajons… Tas pats ir jūrmalciemos, piemēram, vietās, kur nereti celiņš izbeidzas, bet ciemats vēl turpinās… Tikmēr atbildīgo atrunāšanās, ka veloceliņa idejas, piemēram, Tumes un Milzkalnes  virzienā vēl pētīs, šķiet, mazliet savādas, jo satiksme gan šajos posmos ir pieaugusi, tikai jautājums – vai šīs daudzās automašīnas kāds ir skaitījis un situāciju vērtējis?! Un vai vieglāk nav izlikties, ka nav šīs problēmas nekā pacīnīties ar tās risinājumu?! Vai tiešām Tumes virzienā visus būvdarbus vēlreiz sākt būs izdevīgāk nekā celiņu ierīkot vienlaikus ar Kuldīgas ceļa pārbūvi?!

Tie ir jautājumi, kas ne saukti, ne aicināti iezogas prātā ikreiz, tumsiņā redzot kādu bērnu pa šī ceļa malu ejot mājās no skolas. Uz Tumi gan salīdzinoši bieži kursē autobuss, bet – ja mājās gribas tikt ātrāk nekā tas būtu ar autobusu?!

Tāpēc noslēgumā aicinājums viens: ja nākas staigāt tumsā, lietojiet atstarojošās vestes! Sargiet sevi.