Gara acīm, gandrīz vai kā klāt esot redzu, kā nemīlīgā, pelēkā rudens dienā, kādā pelēkā un bezpersoniskā kabinetā Kultūras ministrijas paspārnē pulcējas aizrautīga, bet savstarpējās diskusijās jau sen kā nogurdināta darba grupa. Uzdevums tiešām nav no vieglajiem – jānolemj, kā tautai būs savas valsts simtgadi atzīmēt’i! Nauda būs un tās būs daudz – katram atlēks, ja vien spēs kaut kā nebūt savu pasākumu piepiņķerēt visām tām simtgades būšanām. Bet nu, ko lai tādu labu izdomā? Un tad no kāda stūra atskan  gandrīz vai pārdabiska balss: “Dodiet ēst – visiem taču patīk ēst!?” Tā tapa… Baltā galdauta svētki. Tas tā – ar ironiju.

Bet ja nopietni un no sirds – ideja jau patiesībā ir tiešām gana vienkārša un ar to arī apburoša – tā mudina Latvijas neatkarības atkal atgūšanas dienā, 4. maijā, visiem piesēst pie svētku galda un novērtēt, cik tā tomēr ir liela vērtība – pašiem sava valsts! Tā divu gadu garumā šī iecere vairāk vai mazāk uzcītīgi un vismaz no kultūras darbinieku vai arī “mūžīgo pasākumu kuplinātāju puses” tiek arī kopta. Vai jaunieviestā tradīcija, līdzīgi kā tas, piemēram, noticis ar Lielo Talku, kļūs tīkamāka arī plašākām tautas masām un beigu galā iedzīvosies uz palikšanu, – laiks rādīs, jo īpaši, kad simtgades svinības būs jau aiz muguras. Taču reizēm jāsecina, ka ar tādām nedaudz no augšas uzspiestām tradīcijām ir līdzīgi kā ar būvniecību pagalmos  – tur var būt visgludākais un glītākais bruģītis, viskošākā un nevainīgākā zālīte, bet, ja tas nesaskanēs jau ar iestaigātām takām…

Man jau šķiet, ka patiesa tradīcija var piedzimt tikai ģimenē un, ja bērni redzēs, ka valsts svētki arī vecākiem nav vien papildu brīvdiena, kurā saulītē pagozēties un lauku darbu sezonu atklāt; ka karoga izkāršana nav uzspiesta, bet brīvprātīga rīcība; ka himna jādzied, kājās stāvot, – viņi to uztvers kā pašsaprotamu. Un, kas zina, varbūt tad arī vēl pēc 100 un vairāk gadiem atkal maijā, jau vairs ne mēs, bet mūsu bērnu bērni klās baltus galdautus uz svētku galdiem, lai paši sev un saviem bērniem atgādinātu – cik tā ir liela, svēta, godināma vērtība – pašiem sava Latvijas valsts!