Gan jau tāpat kā daudziem citiem, arī man visas priekšvēlēšanu runas, kampaņas, publikācijas, aģitācijas un diskusijas ir pieriebušās kā rūgta nāve. Kur vien ej, ko vien klausies vai skaties, pretī atkal kāda kandidāta seja, kas izmisīgi lūdzas: “Balso par mani! Balso par mani!”

Paldies visiem augstākiem spēkiem, ka jau šīs nedēļas nogalē tam beidzot tiks pielikts trekns punkts, kaut gan uz lielām, revolucionārām pārmaiņām, visticamāk, mūspusē nav ko gaidīt. Īpaši, ņemot vērā, ka gandrīz visos sarakstos pārsvarā ir cilvēki, kas lielākā vai mazākā mērā, tomēr pašvaldības darbā ir jau labi aprobēti. Zina vai vismaz paši tā iedomājas, ka zina, kā tas darbiņš īsti darāms un, ja nezina, ir pārliecināti, ka gan jau pieredzējušākie kolēģīši parādīts, kā labi ieeļļotais mehānisms darbojas. Varbūt, kaut mazticami, kādā no četriem novadiem pēkšņi priekšsēža krēslā iesēdīsies kāds jauns personāžs, tomēr lielos vilcienos un mazos vagoniņos… Mēs, tas ir, vēlētāji, jau esam gudri un pieredzējuši – nekas, visticamāk, būtiski nemainīsies.

Nepārprotiet. Neesmu par pārmaiņām pārmaiņu pēc, jo galvenā problēma ir sistēmā, neba nu personāžos vai viņu it kā piekoptajā politikā. Ar politiku, tādā plašākā izpratnē, pašvaldību vēlēšanās vispār maz sakara! Jā, protams, partiju kandidāti sit sev pie krūts un stāsta, kādi viņi valsts, sava pagasta vai pilsētas patrioti, kādi viņi zaļi, zili un rūtaini, taču tieša korelācija ar viņu deklarētājām vērtībām un ideāliem tiek novērota reti. Un pēc ievēlēšanas… nereti par to, ko reiz paši saviem vēlētājiem sasolījuši, deputāti aizmirst pavisam un ir gatavi balsot arī par tādiem dīvainiem lēmumiem, kur vispārējo labumu, izdevīgumus vai pat jēgu nepietuvinātajiem ir pat ļ-oo-ti grūti saskatīt. Bet cilvēks parastais (to skaitā arī mēs – žurnālisti) no shēmu šķetināšanas, atbilžu vai veidu, kā nepieņemamus lēmumus mainīt, meklēšanas ļoti nogurst. Tāpēc uz nākamajām vēlēšanām atkal ir tā rūgti sakāvnieciskā četru gadu pēcgarša…

Nu tad, topošie, – par jūsu solīto un arī godprātīgu solītā pildīšanu!