”Un nav nekā jauna šai pasaulē,” gribas citēt, uzzinot par kārtējo politiķu uzbrukumu brīvajai presei un arī godīgai žurnālistikai. Šoreiz tas noticis Jelgavā, kur koncerns «Diena» savam laikrakstam «Zemgales Ziņas», tā žurnālistiem un redaktoram ”silti ieteicis” par pašvaldību rakstīt… tikai labu. Ar tās vadoņiem vadības līmenī jau sarunas notikušas – ”pareiza”, vietējos politikāņus slavinoša, tas ir, apkalpojoša, rakstīšana (par žurnālistiku nekādi nenosauksi) solās labi atmaksāties. Ar naudu, ar nodokļu maksātāju naudu, protams.

Tas, ka Latvijā žurnālistika (tāpat kā politika) ir oligarhisko interešu caurstrāvota, vairs nav jāpierāda. Jau gadiem vairāki mediji – «Neatkarīgā Avīze», kopš ”pārvērtībām” arī «Diena», «Ventas Balss», vairums Jūrmalas laikrakstu, brīžam arī daži jaunveidojumi, tāpat kā vairākas politiskās partijas, pilda vienīgi savu maizes tēvu un sponsoru pasūtījumus. Un daudzējādā ziņā sabiedrībai tas ir daudz bīstamāk nekā, saņemot, piemēram, skaidrus un gaišus kārtējās pozitīvisma kampaņas saulainās reklāmas materiālus. Bīstamāk, jo, kaut arī reklamēšanās notikusi par pašu vēlētāju naudu, vismaz ir skaidri nosacījumi – reklāmā neviens nemeklēs nopietnu notikumu, procesu izvērtējumu, analīzi, risinājumu ceļus… Nu, jūs jau sapratāt, reklāma paliek reklāma – tā nekādu plašo domāšanas procesu neprasa – informē, un viss. Iespējams, kropļojot īstenību pozitīvisma virzienā, bet arī tāds taču ir reklāmas uzdevums, un mēs visi to labi zinām…

Taču brīvas preses, arī žurnālistikas uzdevums ir pavisam cits. Tai par notikušo ir jāinformē, bet jo svarīgāk – notikušais ir jāanalizē, jāizvērtē, jāmeklē risinājumi… Un demokrātiskā, brīvu cilvēku sabiedrībā svarīgākais – ikvienam rakstam, stāstam, ziņai ir jāmudina lasītāji, skatītāji, klausītāji domāt. Savukārt tieši kritiskā domāšana, nevis ”organizēts sīrups” noteic domas skaidrību, ticamību, precizitāti, pamatotību, cita starpā… arī godīgumu…

Lūk, un šajā kontekstā absolūti nesaprotama ir to politiķu, diemžēl arī dažu pašvaldības darbinieku nostāja (iespējams, arī poza), paziņojot: ”Es avīzi nelasu. Tajā nav nekā pozitīva!” Kādu tad ziņu, politiķi, raidi sabiedrībai? Neko nezini, zināt negribi, neko nedomā un domāt negribi?… Vai arī sabiedrībai esi miris? Jo tāda nu ir tradīcija, par aizgājējiem mēs sakām tikai labu vai – neko…