Mūsu profesijā ir tā laime teju katrus svētkus svinēt vairākkārt un dažādās kompānijās. Tā ir privilēģija pavērot, kādas katrā pagastā tradīcijas, kādas mākslas pārstāvētas, kādi talanti atklāti vai vēl atklājami. Un novembris ir tas laiks, kad klausīties vispatriotiskākās runas, viskaismīgākos apsveikuma un slavinājuma vārdus mūsu Latvijai – tā, lai vismaz pietiktu līdz nākamajai dzimšanas dienai.
Bet paiet svētki, kurus, pateicoties visgudro politiķu aktivitātēm, Latvijas sabiedrība šoreiz visticamāk svinējusi ar īpaši "dalītām jūtām", un visas svētsvinīgās runas tiek it kā sabāztas pagultē, lai lietā liktu smago artilēriju un čista latviskā garā sāktu gānīties. Principā par jebko – par "tizlajiem" sportistiem, "zagļiem" – politiķiem, "stulbajiem" cittautiešiem un "skaudīgajiem" tautiešiem! Pieņemu gan, ka tas ir tikai tāds savdabīgs publiskās izteiksmes veids. Varbūt katrs sirdī tomēr esam savas valsts patriots un, ja nonāktu līdz reālai darbībai, nevienu "sist" un "kārt" (visbiežāk interneta komentāros izmantotie mīļvārdiņi) nevilktu un tomēr… Ja kaut mazliet, mazdrusciņ pieļaujam iespēju, ka vārdā ir spēks un ka katra neapdomīga lamāšanās rada sekas arī fiziskajā pasaulē – vai mēs vairāk necenstos iedzīvināt parunu par "klusēšanas zeltu" (un tas neattiecas tikai uz politikas runasvīriem)? Vai zinot, ka ar vārdiem vien spējam otram cilvēkam sagādāt sāpes, kas, vadoties pēc visiem ezoterikas likumiem, mēdz atgriezties dubultā, mēs tomēr nepaturētu muti? Un kādēļ lai gan tas pats neattiektos uz valsti? Vai nav tā, ka ikdienā, lādējoties par netaisnību un negodīgumu (vienlaikus paši necenšoties būt godīgi), nepiesaucam visas savas likstas un nebūšanas?
Lai ko kāds runātu un lai kādu savu "vienīgo taisnību" mēģinātu mums iebarot, es ticu, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības stāv pāri apvainojumiem, lamām un sīkmanīgam kašķiem. Jo mums visiem kopā Latvija ir visskaistākā un vismīļākā. Tik un tā!