Gargarā Jāņu diena varētu kļūt arī par gada karstāko dienu – ziņo meteorologi, un, kamēr termometra stabiņš kāpj, Latvijas piesaulītē notiek savādas un traģiskas lietas – cilvēki nepamana vilcienu, vecāku glupības pēc iet bojā bērni, strauji aug noslīkušo skaits… Šo visu iedomājot, nāk prātā par Austrāliju lasītais – tur gada karstākajā laikā cilvēki kļūstot teju nepieskaitāmi – karst ne vien gaiss, bet arī attiecības un veselais saprāts. Šādā aspektā pirms Jāņiem jāsaberzē deguns – sen pa degunu nav dabūts? Bet varbūt vērts to atcerēties, jo sieva sāk dūdot par zaļumballi? Kā jau pilsētas cauraudzītis, kas i lāgā neprot valsi griezt, prasīju, ko tad tādā zaļumballē dara? – Nu, dejo, līdz reibst, staigā pa parku un bučojas. Ahhā!! Bet man cita pieredze: tālajos 80-tajos ar klasi dzīrāmies jāņot karjera malā Liepājas karaostā – atlika mums ieblēt pirmos «Līgo!», kā no karjera saradās aļģēm aplipuši vietējie – visnotaļ apņēmušies aizvērt mūsu mutes, baidos, ka ne visai likumīgā un tiklā veidā, tomēr, palūkojuši, ka še pamatā meitenes vien, bet puiši – mākslinieki rociņās vien turas, vēlēja ātri tīties prom, ko ar prieku arī darījām…

Citas atmiņas Lielvārdes pusē – atceļā no zaļumballes diviem iereibušiem brašuļiem, kas dziedāja Dimitera «Kā jau allaž dzīvojam – Ķīšezera maliņā…», tīrā dzīvesprieka pēc piedziedāju: ”…Mēs divataā…” Nu ko, kopā ar māsīcām nācās bēgt, griezties apkārt, saņemt paviršu spērienu vēderā un vadīt prom kaušļus no bērniem… Atceroties īskājaino traktoristu lamas, iedomāju, ka laikam neesmu bijis diez ko drosmīgs; tikai vēlāk novērtēju vienu no austrumu atziņām: kauja, no kuras izdevies izvairīties, ir uzvarēta kauja… Bet stāsts jau par to, ka līdzīgās situācijās un kaut kā ap Jāņu laiku jauniem gaiļiem ļoti viegli nočakarēt veselību uz mūžu – viegli šķirties no zobiem, iegūt lauztu degunu vai kājstarpes traumu… Uz mūžu… Vai tiešām vērts!? Tāpēc tos, kam rokas ierasti kniešas, aicinu Jāņos tās sabāzt kabatās un būt īpaši iecietīgiem – īpaši draudzīgiem. Tad jau svētki izdosies!…