Ar Valsts svētkiem ir tā – atšķirībā no visu veidu Saulgriežiem, ko svinam it kā jau tradicionāli, 18. novembrī tādu īsti visaptveroši vienojošu svinēšanas elementu nav. Jā, ir himna, oficiālās uzrunas, koncerti un salūts. Katru gadu valsts tēla oficiālie veidotāji izdomā arī pa kādai atraktīvai izdarībai (piemēram, šogad vienā no lielveikaliem plānota garākās šalles adīšana; būs gadskārtējais festivāls «Staro Rīga», salūts). Bet kopumā – daudzi atzīst – tas ir tikai kārtējais sarkanais datums kalendārā; dažam – arī brīva diena.
Iemesli tam visdažādākie – sākot ar nacionālo piederību un visbeidzot – ar krīzes pastiprināto patriotisma deficītu. Kāda dzimšanas diena un svētki, ja viena no ikdienas aktualitātēm ir zupas virtuve un pabalsta prasītāju rindas, kas aug augumā? Ja reizē ar atvieglojumu, ka valsts budžets jāgriež tikai par 300. nevis par 400 vai 500 miljoniem, nāk arī bažas – ko tad vēl griezīs it kā jau tā minimalizētajā vairuma ikdienā? Kādi svētki, ja "melnais tūkstotis" valsts iedzīvotāju, apstākļu spiests, no valsts izceļo?
Un tomēr – ne patriotismam, ne mīlestībai – racionāla pamata nav. Taču fakts – ne jau tikai sportisku sasniegumu, dāsnu pabalstu vai starptautiskas atzinības dēļ valsts turas kopā! Ne jau visi te palikušie ir vienkārši neveiksminieki, kas nav spējuši atrast vietu jeb valsti, kur ērtāk iekārtoties…
18. novembrī dzimšanas diena taču būs ne jau nosacītām kontūrām uz pasaules kartes vai vīriem, kas pie budžeta dalīšanas sasēduši. Latvija taču ir katrs no mums un mēs visi kopā! Un, ja kopā – neatkarīgā Latvijā patiesībā dzīvojam tikai 21 gadu. Tāpēc…nav jābrīnās, ka tikai tagad, kad dullie tīņu (treknie) gadi garām, pēc pirmās ragu aplaušanas, beidzot varam nopietni sākt domāt par pieaugušo dzīvi jeb veidot nobriedušu, atbildīgu sabiedrību.
Īsāk sakot, ticu, kas viss labākais mums vēl priekšā!
Daudz laimes, ilgu mūžu Latvija!