Nesen redakcijā kāda kundze vaicāja, ar ko te parunāt par lidojošajiem šķīvīšiem. Kolēģi laipni norādīja uz mani, vēlāk iesmejot par šo tēmu un pilnmēness laiku vispār. Cilvēkam var ticēt, kamēr viņš nesāk stāstīt par uzņēmumu, kas darbojas zem viņa istabas grīdlīstes. Un tāpat esot ar citplanētiešiem – nu kurš naivais tiem tic? Pēcāk, ielūkojoties vairākos paranormālām parādībām veltītos forumos, saskāros ar šo pašu jautājumu – ”kāpēc mums netic?” Kāpēc daudzie ziņojumi par NLO tiek ignorēti no valsts puses – lai kāda iestāde vismaz uzskaita, atsijā ticamo no spekulācijām un pēta, bet kāpēc viss neizskaidrojamais tiek noraidīts pat ne kā kolektīvais neprāts (jo tad tas būtu nopietni un būtu jāpēta), bet atsevišķu savādnieku izdomājumi pēc principa – cilvēciņi tic tam, kam grib ticēt – sazvērestības teorijām, marsiešiem, dzīvībām uz citām planētām un tamlīdzīgām blēņām…

Es gan tādā veļa pusbalsī gribētu iekrekstēties, ka latviešiem ir teiciens – nav dūmu bez uguns. Nav dzirdēta arī viennozīmīga psihiatru nostāja, ka NLO un citi brīnumi dzīvo tikai mūsu galvās. Savukārt, ja reiz arī mūsu zemapziņa tik dzīvi spēlējas ar šīm lietām, tad – kāpēc?.. Kāpēc vispār tik ļoti gribam noticēt tam, kam gribam noticēt? Jo tā drošāk, mierīgāk un saprotamāk?

Cita starpā Latvijas ufologi – paranormālo parādību pētnieki, saprotot, ka viens nav cīnītājs, izstrādā jaunu – nākotnes ufoloģijas doktrīnu, kas ietveršot kompleksu pieeju neizskaidrojamo parādību – poltergeistu, garu, NLO, dažādu artefaktu, reliģiju un cilvēka izcelsmes pētniecībā. Interesanta šķiet reliģijas iekļaušana – iekāpšana ticības lauciņā, kur ticība Dieva labestībai ir pašsaprotama, bet ticība NLO eksistencei – stulbums… Ja cilvēks ir Radītāja izredzēta būtne, tad padomāsim, kas mēs esam citām, ne tik attīstītām būtnēm, teiksim, mājlopiem?… Padomāsim, kas mēs esam Dievam vai citām attīstītākām būtnēm, teleskopos vērojot, kā Melnie caurumi aprij galaktikas!… Ir pārāk daudz lietu, kurās esam nenozīmīgi, varbūt tāpēc gribam noticēt tam, kam gribam noticēt?…