Domāju, ka daudziem no jums, gluži tāpat kā šobrīd man, ir mazliet tāda kā dalītās personības sajūta. No vienas puses informācijas un līdz ar to darba ir tik daudz, kā vēl nekad agrāk (ak, kur palika mana iepriekš kādā slejā aprakstītā sajūta, ka nu ir pienākusi iespēja apstādināt ikdienas skrējienu un arī laiku!?). No otras puses daudz vairāk nekā iepriekš nākas visas ”ienākošo ziņu plūsmas” šķirot. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viss mainās ļoti strauji un tas, ko uzzināju, domāju, par ko biju pārliecināta, ka saprotu vakar, šodien jau ir biezā miglā tīts vai arī pavisam citāds. Un – kas zina, kā tas būs rīt?…

Nu, piemēram, līdz šim biju pilnīgi pārliecināta, ka mūsu – mediju – galvenais uzdevums šobrīd ir informēt cilvēkus par visu, kas saistīts ar vīrusa saslimšanu un ikdienas vajadzību nodrošinājumu, ar sabiedrības drošību. Un tās sakarā pavisam noteikti biju un arī esmu kampaņas ”paliec mājās” atbalstītāja. Bet no otras puses… Vai nav tā, ka, jo vairāk par kaut ko runājam, iespējams, iegūstam pretēju efektu – nu cik ilgi, kā saspiesta atspere dzīvosi?! Vai nu kādā brīdī salūzīsi, vai… aizlēksi pa gaisu. Un atzīšos, šobrīd mani ļoti uztrauc tas, kas notiek mūsu salīdzinoši ļoti mazajos mājokļos, kuros cieši viens otram blakus dzīvo tik dažādi cilvēki. Piemēram, būsim godīgi, lielākoties vidusmēra ģimenēs tradīcija paredz visai prognozējamu lietu kārtību – vecāki un bērni ikdienā līdz šim klātienē un nomodā sastapās tikai vidēji 1,5 līdz 3 stundas dienā (tas atkarībā no bērnu un vecāku noslodzes). Bet tagad, kad īsti jau vairs nav, ko darīt, bet kopā jātrinas dienu no dienas un, dievs vien zina, cik vēl ilgi!?… Ne velti arī psiholoģiskās palīdzības tālruņa darbinieki saka, ka darba apjoms ir trīs- un vairākkāršojies – vardarbības vilnis ģimenēs ir ļoti augsts! Un ne jau tikai ģimenēs… Paskatieties, cik daudz aizkaitinājuma un arī nedrošības un bažu varam vērot visapkārt? Kā stāsta policisti un arī veselības ministrijas darbinieki (un viņiem varam pievienoties arī mēs – žurnālisti), sūdzības nu šobrīd tiešā un pārnestā nozīme varot vai ar ratiem vest – tik daudz to katru dienu sakrājas! Un tāpēc domāju, ka ne es viena, bet aizvien vairāk ļaužu aizdomājas par to, kas būs pēc tam…

Tieši rītdienas dēļ uz šodien notiekošo gribas paskatīties no pavisam citas puses. Un ziniet, prātā nāk īsti atklājumi. Piemēram, ka uz šodienas norisēm varam paskatīties tā, kā to, piemēram, dara mani nu jau 80 gadu slieksni sasniegušie vecāki – kā uz īpašu pieredzi, pat brīnumu, kam esam liecinieki.

Vēl ir vērojams, ka sliktais, dumjais un liekais kļūst pamanāms kā lupas palielinājumā. Te cita starpā domāju arī smieklīgos ”politiskos ķīviņus” un neko nedarošu vietējās varas pārstāvju ”zīmēšanos”.

Savukārt gluži tāpat kā lapu plaukšana pēc silta pavasara lietus, ar lielu spēku raisās arī viss labais. Arī tas ir brīnums, ka jauki, sirsnīgi, draudzīgi, atsaucīgi un iejūtīgi cilvēki kļūst aizvien redzamāki. Tik mīļas, sirsnīgas pārdevējus un atsaucīgus uzņēmējus es tiešam neesmu sen sastapusi. Cik atsaucīgi ir kolēģi tepat blakus, kā arī redakcijās Latvijā un citviet pasaulē! Un ārsti, laboratoriju, sociālo dienestu, policijas… darbinieki! Nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas sūta mums savas uzmundrinājuma vēstules un novēl veselību! (Īpašs paldies Flugina kungam par zāļu tējām un ķiploku maisu!) Paldies, mīļie! Un atceramies, tam labajam būs vairoties un augt ar katru labu vārdu, ar katru smaidu un domu! Esiet veseli!