Ja neņemam vērā to, ka Zeme tūliņ, tūliņ būs veikusi kārtējo apli ap Sauli, gadu mijai, no cilvēka perspektīvas raugoties, vairāk vien tāda simboliska nozīme. Nopietni – ne nu ziema tā uzreiz būs beigusies, ne arī apkures sezona, kas mūsu platuma grādos un ar šodienas resursu cenām varētu būt pat tāds kā svinamāks notikums, ne? Tomēr laika gaitā, acīmredzot, izstrādājies tāds kā nosacījuma reflekss, un ap laiku, kad tie gadu cipari savstarpēji mainās, gribot negribot ieslīgsti vieglā apcerē. Par to kā gājis. Kas svarīgs noticis. Vēl  būtiskāk – kā būt uz priekšu?

Atmiņa, protams, varbūt viļ, bet 2022. gads šķiet sākās tā priecīgāk – ar apsolījumu, ka Covid-19 pandēmija – vismaz tādā formā, kā tā cilvēkus nomocījusi divu garu garumā, –  mazliet tomēr sāk atlaist stingro tvērienu. Publiskajās saiešanās gan sajūtas arvien bija un palika dīvainas, un, ja pavisam godīgi, arī šobrīd, kad pie lielveikala kases aiz muguras kāds tā sirsnīgāk sāk klepot, gribas divus un vēl vairāk metrus atkāpties. Taču, ņemot vērā aktuālo epidemioloģisko situāciju, tas, tāpat kā roku dezinfekcija pirms ieķeršanās iepirkuma groziņa rokturī, iespējams, nemaz nav tik peļams  nosacītais reflekss…

Tad nāca 24. februāra nakts, kad Krievija uzsāka karu, ko pati nez kāpēc spītīgi turpināja (un brīžam arī turpina) saukt par specoperāciju. Diezgan ātri tapa skaidrs, ka ukraiņi rokas nenolaidīs un arī nepacels, bet gluži otrādi – ar slepkavniecisko ienaidnieku cīnīsies par katru savas zemes centimetru. Un līdz ar to nāca arī atklāsme, ka jēdziens “varenā Krievzeme” ir visai tukša frāze, kas der tikai iekšējai lietošanai jeb propagandai, jo “specoperācija“ neapšaubāmi bija un ir asiņaina, nežēlīga, necilvēcīga iekarošana, taču kopumā – pagalam neizdevusies ”akcija”. To šajā rudenī arvien vairāk atzina arī paši krievi. Tomēr.. tas gan Austrumu kaimiņzemes kopējā informatīvā lauka grimšanu arvien dziļākā marasmā nebūt nepalēnināja. Viens no svaigākajiem piemēriem – sižetiņš jeb, laikam jau reklāmas rullītis, kur tiek demonstrēts, kā vārdā nenosauktie “eiropieši”, tātad varbūt arī mēs, svētkos slīgstam tumsā un vakariņās apēdam… savu kāmīti! Lūk, tā tas notiekot ar tiem, kas nedraudzējas arī Krieviju…

Kas tad vēl? Nu jā, rudenī bija Saeimas vēlēšanas, par ko gan tādā pagātnes formā vēl pateikt ko grūti, tik vien kā – kā jau demokrātijā –, ka par rezultātiem īsti un līdz galam apmierināts nav ne viens. Spriežot pēc ilgās stīvēšanās, līdz nonākt līdz valdības veidošanai, – arī paši pie varas nonākušie ne. Kā pēc šī visa būs ar strādāšanu – par to šobrīd tiešām grūti spriest…

Un vēl par karu Ukrainā. Tas ne tikai uzjundījis vēl agrāk nebijušu satraukumu un domas par to, kā būtu, ja būtu, bet vienlaikus ļāva citām acīm paskatīties uz līdzcilvēkiem. Neskaitot dažus skumīgus un vilšanās pilnus piemērus, pārsvarā tas tomēr bija patīkams izbrīns. Par to, ka spējam būt tik vienoti, tik līdzcietīgi, tik palīdzēt griboši un varoši! Arī redakcijas pieredze to atkal un vēlreiz apliecina, kaut vai, līdzot sagādāt dāvaniņas Izjuma bērniem. Un šādu pieredžu šī gada laikā taču bijis ārkārtīgi daudz. To labo sajūta gribētos saglabāt arī pēc tam, kad Ukraina karā uzvarēs. Un tā tas noteikti būs!