Svētki nomaina svētkus, bet bieži vien sajūtas pēc tiem līdzīgas – pilnīgai laimei kāds mazumiņš pietrūcis. Ja tā godīgi būtu jāatzīstas, tad man laikam vairāk pie sirds būtu rimta un mierīga dzīve un svētku priekam pietiktu ar uzkoptu māju un tikko ceptiem pīrāgiem. Bet kāds iekšējais dīdeklis saka, ka šitāda svētku svinēšana liecina par īsiem telomēriem (tas ir, vecumu) un ka kaut vai bērnu dēļ ir vairāk jākustas un jāmeklē īpašās svētku sajūtas. Vienmēr pastāv cerība, ka kāds svētku prieku pasniegs uz paplātes. Šo brīnišķīgo oficiantu meklējām arī šī gada Līgo vakarā.

Likās – lai svētki būtu izdevušies, tiem jābūt tautiskiem un saturīgiem. Par tautiskumu maksāt arī negribējās – ne tikai skopuma dēļ, bet arī tāpēc, ka pirkt par naudu savas tautas tradīcijas likās nepiedienīgi (savā zemē taču neesam tūristi!). Dzīšanās pēc īpašām izjūtām atveda Rīgas augstākajā virsotnē –Dzegužkalnā, kur, kā tika reklamēts, līgošana notikšot tradicionālā garā. Biju cerējusi nonākt līgotāju pulciņā, kas dziedās un dies uz nebēdu, bet nokļuvu koncertā, kur ir skatītāji un folkloras pasniedzēji (dejojoši un dziedoši). Bet senču tradīcijās taču nav skatītāju – visi ir Dalībnieki. Kad spēlēja folkgrupa «Iļģi», uz nelielās skatuvītes aiz zedeņu žoga ne saukti, ne aicināti (policists sākumā bērniem neļāva tur atrasties) saradās daudz dancot gribētāju. Diemžēl skatuvīte bija maza, bet cilvēku tik daudz… Tad man radās nojausma, ka esmu meklējusi Piedalīšanās prieku, nevis vērotāja, lūkotāja, skatītāja lomu. Kamēr viens otrs dzinās pa pasauli, nez ko meklējot, tikmēr lieliskas idejas tika realizētas Engurē un Kandavā, kur novadnieki iestudēja izrādes, priecējot sevi un citus.

Jāņu vakars man atgādināja veco patiesību – lai būtu interesanti, jādarbojas pašam. Tieši tāpēc novēlu, lai tukumniekiem un pilsētas viesiem Rožu svētkos izdodas atrast nodarbi, kur savu domu ielikt un roku pielikt! Būsim nevis svētku skatītāji un bargie vērtētāji, bet – Dalībnieki!