Lai kāds arī nebūtu pavasaris – agrs vai, kā šogad, vēls – starp citām zīmīgām un nozīmīgām dienām ir viena diena maijā, līdz kurai sazied visskaistākie, vissmaržīgākie un viskrāsainākie ziedi. Ar dziļu domu – lai mēs visi varētu atcerēties un sveikt savas mammas. Klātienē vai domās.
Jau šodien skolās un kultūras namos lieli un mazi bērni, mazbērni dāvinās ziedus un apkritīs mammām vai vecāmammām ap kaklu pēc tam, kad būs iepriecinājuši viņas ar dziesmām un dejām koncertā. Taču visīstākais kopā būšanas laiks pienāks nedēļas nogalē, kad varēsim aiziet vai aizbraukt pie mammām ciemos, sabučot un kopā pie galda vai dārzā pasēdēt.
Protams, protams, to var darīt arī ikdienā, bet, ja nu kaut kam tādam tomēr ir jāsadūšojas vai jāsagatavojas, tad šo svētdien ir īstais brīdi…
Zinu, ka šo visu par Mātes dienu rakstu no sava – šai dzīvē jau gana piedzīvojuša cilvēka skatu punkta, kad labi apjausts, cik ātri gadiem lemts skriet. Jauniem cilvēkiem jaunos gados mamma šķiet tikpat stabila un nepārejoša vērtība kā visas citas, pēc kurām tiek vērtēta pasaules kārtība. Aša buča no rīta un "čau" – līdz vakaram. Bet… Aiz visiem "bet" ir laiks, kas nesaudzē pat visstiprākās mammas. Tu pat nemani, kurā brīdī nācies iziet no mammas aizvēja, lai pats par tādu taptu, kurā brīdi allaž tik staltā un brašā mamma tāda mazāka, saudzējamāka kļuvusi …
Tāpēc gribas aicināt izmantot brīdi, izmantot iespēju un pabūt kopā. Dzīvē vai domās, un pateikt to paldies, kas, lai cik arī grūti savu reizi nebūtu nācis, tomēr sirdī mājo. Varbūt tieši šī svētdiena ir tā reize, kad tam nākt uz āru. Vai kādai piedošanai. Vai kādam klusuma brīdim.
Katram, protams, savādāka situācija – kādam viss sanāks vienkārši un mīļi, bet kādam šāda svētku padarīšana liksies ārišķīga un lieka, jo samīļot mammu, allaž viņu atcerēties, viņā ieklausīties un ar viņas labajiem vārdiem doties ikdienā ir ierasts kā dienišķās maizes rieciens un skaidra ūdens malks. Tad lai tā arī paliek!