Droši vien ne viens vien no mums, kas skolu beidzis arī pirms vairākiem desmitiem gadu, joprojām spēj deklamēt ābecē izlasītās dzejas rindas un joprojām atceras to satraukumu, kas, jaukts ar neslēptu lepnumu, izjusts, pirmo reizi ejot uz skolu. Jāteic, satraukums, skolas laikam tuvojoties, pārņem joprojām. Arī pateicība saviem skolotājiem ar gadiem tikai pieņemas spēkā… Taču, sekojot līdzi savu (dažu lielu, dažu mazu) un arī citu bērnu skolas gaitām, satraukumam ne reti ir pavisam cita daba…
Kur ar gadiem (citam jau ar pirmajiem skolā pavadītajiem mēnešiem) paliek daudzu mazo skolēnu lepnums, vēlme mācīties? Kur prieks par iespēju doties uz skolu un sastapt tajā draugus? Kāpēc skola gan fiziski kļūst par ēku, kurā mazais cilvēks, nākamais pilsonis pavada teju lielāko dienas daļu, bet – par mīļajām, otrajām mājām tās saukt i mēle nekustas?! Teiksiet, krīze, naudas maz un izglītībai, tāpat kā skolotāja darbam, attiecīgi prestiža pietrūkst? Ziniet, nekad te, Latvijā, skolotāji nav naudas upēs peldējušies, ne velti mums ir tradicionāli garš vasaras brīvlaiks. Tas tāpēc, lai skolotāji un arī skolēni pagūtu laukos sev maizi ziemai nopelnīt… Teiksiet, vecākiem grūti, laika vairs nav, kapitālisms gluži pie zemes mūs liecis, ka bērnus pa telefonu, ar TV un datora atbalstu audzinām? Un kam gan vecās Latvijas laikos, izņemot vecomes un citus strādāt nespējīgos, ar bērniem ņemties bijis laika? Un kā gan tam bija laiku rast, sociālismu ceļot un uz gaišo komunisma tāli ejot?…
Saka jau, ka katrā paaudzē ap 13% ģēniju piedzimstot. Jautājums, cik daudziem mēs, pieaugušie, par tādiem palīdzam, atļaujam kļūt. Un nemaz ģēnijus nevajag, labi, ja mūsu bērni izaugtu par priecīgiem un zinātkāriem, citus un sevi cienošiem cilvēkiem. Lai viņi runātu labu par skolu, skolotājiem un klases biedriem. Lai to viņi apgūtu no mums – vecākiem un arī… skolotājiem. Lai viņi zinātu, ka pašam un arī citiem var gadīties neveiksmes, bet mēs – pieaugušie (vecāki un arī skolotāji) esam iecietīgi un pacietīgi viņu pūļu atbalstītāji. Lai mūsu skolēni – mazie un arī lielie – redzētu un justu, cik svarīgi mums – pieaugušajiem -, viss, ko viņi mācās un dara!… Cieņu, prieku, laimi… iemācīt nevar, tā jājūt un jāpiedzīvo. Lai izdodas!