Pagājušās nedēļas traģēdija Rīgā, Šampētera ielā, kur sētnieci līdz nāvei sakoda suņi, izraisījusi plašu sabiedrības rezonansi. Jāteic, ziņas gan bija atšķirīgas: viens variants, ka nelaime notikusi uz ielas, cits, ka privātā un attiecīgi slēgtā teritorijā. Bet tam ir visai būtiska nozīme. Ja nelaime notika slēgtā, privātā teritorijā, tad atbildība ir jāuzņemas šīs teritorijas īpašniekam, jo kā gan klaiņojoši suņi varēja tajā iekļūt? Protams, ja vien tie nebija likteņa ziņā pamesti šīs teritorijas sargi, kuri, iespējams, bija pat īpaši mācīti uzbrukt neaicinātam ienācējam…
It kā par mierinājumu notikušajam TV ziņās uzsvērti informēja: tiklīdz vainīgie suņi būs noķerti, tos iemidzinās. Droši vien, ka tas jādara, bet nedomāju, ka tas ir galvenais, uz kā liekams uzsvars. Turklāt – kā tad atradīs īsto vainīgo, kā vainu pierādīs?!… Svarīgāk par dzīvnieku sodīšanu, gan šķiet kas cits. Mums taču ir suņu turēšanas noteikumi, tie paredz, ka suņus, kuri ir sakoduši cilvēku vai citus dzīvniekus, atzīst par bīstamiem un tiem, mazākais, jānēsā sarkana atstarojoša kakla siksna, uzpurnis un ar saimnieku pastaigā tie drīkst iziet tikai īsā pavadā. Šie noteikumi ir spēkā kopš 2006. gada. Bet vai ir redzēts kāds saimnieks, kas īsā pavadā ved suni, ko rotā sarkana kakla siksna? Vai dzirdēts, ka kaut vienam sunim rosināts piešķirt bīstamā statuss, kaut arī nikniķus, kas vismaz pret savas sugas brāļiem izturas klaji neiecietīgi, sastopam visai bieži. Izskatās, ka mums vispār nav neviena bīstama suņa.
Šķiet, ka šie noteikumi patiesībā nemaz nedarbojas. Vēl interesantāk, ka noteikumu ievērošana esot jākontrolē Pārtikas un veterinārajam dienestam, kaut arī citās valstīs to dara iekšlietu vai tieslietu struktūras.
Visticamāk, ka nelaimes gadījumā vainīgie suņi jau vairs nav dzīvi, ka to īpašnieki pierādījumus ir paspējuši, tā sakot, novākt. Tomēr jācer uz sekmīgu policijas izmeklētāju darbību, jo atbildība par notikušo nelaimi jebkurā gadījumā ir jāuzņemas cilvēkam!