Mana attieksme pret ārstiem ir ļoti “vīrišķīga” – piesakos vizītē tad, kad vairs nevar neiet. Taču, izdzirdot par 3. jūlijā pieteikto ģimenes ārstu streiku, kuram pievienoties aicinātas arī māsas un ārstu palīgi, lai prakses būtu pilnībā slēgtas, manāmi satraucos. Ja nu – tpu, tpu, tpu! – pēc “nelietības likuma” tieši tad man ievajadzēsies viņu palīdzību un vaina nebūs gluži tik nopietna, lai dotos pie “ātrajiem”?

Streiks ir kolektīvā interešu strīda risināšanas veids, kad visi vai daļa nozares darbinieku brīvprātīgi daļēji vai pilnībā pārtrauc darbu, lai panāktu savu prasību izpildi. Ģimenes ārsti pieprasa palielināt kapitācijas naudu par slimnieku, paaugstināt veikto manipulāciju tarifus, kā arī māsu un ārstu palīgu atalgojumu. (Dzirdēti arī pieņēmumi, ka streika pieteikšanas iemesls varētu būt e-veselības ieviešana). Ārstu prasības izklausās pamatotas, tomēr šādu interešu strīda risināšanas veidu es šoreiz neatbalstu. Jo ķīlnieku lomā nonāktu pacienti (pat slimnieki), un tas vērsts pret cilvēku tiesībām saņemt medicīnisko palīdzību. Bet tieši tāpēc šāds mehānisms ir iedarbīgs. Tas pamudinājis valdošās koalīcijas partnerus iedzīvotāju kabatās atrast naudu veselības aprūpes finansējumam, par 0,5 procentpunktiem palielinot darba devēju un darba ņēmēju sociālās iemaksas. Maksātājiem tiks savs labums – viņi arī turpmāk varēs saņemt tādus pašus pakalpojumus, kā līdz šim, varbūt rindas būs mazliet īsākas. Vēl gan nav zināms, vai mediķus politiķu piedāvājums apmierinās.

Arī 2015. gada rudenī notikušais skolotāju streiks bija gana ietekmīgs – aktivitātes izjauca skolēnu un viņu vecāku ikdienu un skolu vidē izraisīja pamatīgas pārmaiņas. Taču daudz lielākas jukas izceltos, ja streikot sadomātu, piemēram, dzelzceļa darbinieki. Pasažieriem sagādātās neērtības būtu pārāk jūtamas, lai ar darba apstākļiem vai samaksu neapmierinātie varētu cerēt uz  sabiedrības atbalstu, toties uz sev vēlamu iznākumu gan. Bet, ja streikotu kultūras darbinieki, aktieri, mākslinieki, bibliotekāri…, kultūru mīlošie cilvēki gan iestātos par viņiem, kamēr pārējo sejas (tostarp likteņa lēmēju) droši vien savilktos līdzcietīgā smīnā – sak’, streikojiet veseli, mēs bez jūsu kumēdiņiem iztiksim!

Katrs darbs un tā darītājs ir cienījams. Tomēr izrādās, ka ne visi ir vienlīdz iespaidīgi, kad jāiestājas par savu interešu aizstāvību. Bail iedomāties, kas notiktu, ja ar saukļiem par cilvēka cienīgu darba algu ielās izietu policisti vai ugunsdzēsēji, rūpes par drošību uz laiku atstājot iedzīvotāju ziņā… Mums par laimi, viņiem streikot aizliegts.