Tikmēr palicēji, precīzāk, skolu direktori vietām nonākuši neapskaužamā lomā – tā kā skolotāju nav, vieni māca paši vai pielūdzas kolēģus uzņemties papildu slodzīti. Protams, skolas savus skolotāju atradīs, vakcinētus, labus un zinošus, varbūt pat tādus, kas ne tikai aizvietos, bet tieši šajā laikā atradīs savu īsto un vislabāko darba vietu. Tomēr daudz vienkāršāk skolām tagad būtu rīkoties, ja nebūtu valsts stingro nosacījumu pedagogu izglītībā.

Un te prātā kāda sena intervija Aizupes pusē, kur kāda kundze, sagaidījusi 80. dzimšanas dienu, varēja aprunāties, ja būtu vajadzība – arī vācu valodā. “Tas man no skolas,“ viņa teica, un kad vaicājām, vai augstskolā valodu apguvusi, sirmā kundze smējās un teica, ka vietējā sešu klašu skolā. Un vēl viņa atcerējās, ka skolā bijis ap 60 bērnu un tikai četri skolotāji… Bet, protams, tie bija vecie laiki – viņa piebilda…

Jā, tagad laiki ir jauni un prasības tik stingras, ka sākumskolas skolotājs, pats apguvis gan mūziku un sportu, šos priekšmetus mācīt nevar, tāpat kā filologs –  latviešu valodu, vai pamatskolas skolotājs – vidusskolā, lai arī vidusskolas vielu ir izmācījies… Sanāk tā, kā nupat kādas skolas direktore stāstīja anekdotē – bērns brīnās, kāpēc viņam jāmācās visi mācību priekšmeti, ja viens skolotājs tos visus mācīt nevar… Tas, protams, joks, bet zināma patiesība tajā ir. Jo – valsts, vēloties nodrošināt augstskolas ar maksātspējīgiem studentiem, izstrādāja tādus noteikumus, kas neļāva kustēties ne pa labi, ne pa kreisi… Ja izglītībā novirze, sēdi atkal augstskolas solā un vai apgūsti kursu kursus… Savukārt – ja skolotāji būtu apguvuši daudz plašākas zināšanas, nevis tikai vienu šauru profesiju, tagad – lielā krīzes brīdī – skolas nebūtu sasistas siles priekšā un direktoriem mati no galvas nebūtu jāplēš. Un patiesībā tas būtu risinājis kadru problēmu arī citos brīžos, piemēram, kad skolotājs, pat gribēdams, vienā skolā nevar sakasīt slodzi un kursē pa novadu kā tāds caurbraucējs… Aiz labas gribas?! Aiz – neko darīt?! Un, paraugoties vēl no citas puses – arī kompetenču izglītībā, kur saikne ar citām jomām ir vēlama, ja ne obligāta, būtu vajadzīgi skolotāji, kas apguvuši vairākus mācību priekšmetus un spēj nodrošināt to, kas bērnam vajadzīgs un interesē. Bet – ir mums vēl jaunie vecie laiki!

Protams, skolotāji pamācīsies kursos, stundas tiks aizvietotas un bērni zināšanas iegūs, taču – vai šis nav īstais laiks domāt par to, ka arī izglītības politikā ir daudz kas jāmaina?