Šis gads mums Latvijā nāca kopā ar vēl nepieredzētām emocijām par filmas «Straume» panākumiem. Tie izšāvušies teju kā geizera šalts no zemes un, šķiet, ka uznes mūs visus panākumu galotnē. Vienubrīd bija sajūta, ka teju vai katrs te, Latvijā, šajā panākumā piedalījies – tik ļoti gribējās un arvien gripas lepoties un sajūsmināties…

Tāpēc liels bija pārsteigums sociālajos tīklos lasīt jautājumu: kur filmu var noskatīties?! Un ar šo jautājumu nebija domāta «Straumes» skatīšanās kino, ko jau izdarījuši vairāk nekā 200 000 cilvēku Latvijā un arvien vēl daudzi turpina to darīt – dažs pat otro un trešo reizi. Bet, izrādās, ir gana daudz to, kas skatījušies datoriņā mājās – klusi un mierīgi. Nemaksājot par to ne centa… Līdz šim kaut kā bija šķitis, ka visi TV un citu platformu kanāli, par maksu, protams, piedāvā tik daudz un dažādu filmu, koncertu skatīšanās iespējas, ka mēģinājumi kaut ko “nokačāt” pieder tālai pagātnei un nav pat šim tehnoloģiju laikam iederīgi, bet, izrādās, arī šajā jomā ir pelēkā zona. Jautājums: kas pie vainas? Nabadzība? Skopums? Svēts princips ”kas nozagts, tas tavs”? 3 eiro ieejas biļetes cena, kas par filmu tiek prasīta novadā, ir tiešām maza, un to atļauties vajadzēt… Nu, kaut vai domājot par mūsu pašu ļaudīm, filmas veidotājiem, samaksājot par viņu darbu…

Patiesībā ir vienalga – vai tā ir filma, dziesma vai kas cits kāda cilvēka radīts un mūsu lietots, svarīgi, ka mēs ne tikai baudām un priecājamies, bet arī godīgi samaksājam par viņa darbu. Jo – tā it kā bezvainīgā nokačāšana taču gluži vienkārši ir zagšana… Jā, kādā komentārā lasīju, ka visos šādos pelēkos gājienos vainīga steiga – nav laika kino, biļetēm, taču skatīties gribas un tāpēc šādu “pa vieglo” variantu cilvēki izvēlas. Un ar piebildi; vai tad nu pasaulei no tā kāds ļaunums?…

Daži no mums vēl atceras skarbos 80. un 90., kad pagrīdes video palīdzēja paplašināt redzeslauku Rietumu virzienā. Padomijā augušiem, pēkšņi mums bija radusies iespēja redzēt to, ko lielā pasaule skatījās televīzijā. Tolaik vēl vajadzēja slapstīties, jo par nesankcionētu video skatīšanos varēja norauties… Nemaz nerunājot par slepeno mūzikas tirgu, kas palīdzēja iepazīt roku un disko mazliet dziļāk nekā tajos kriksīšos, kurus atļāva raidīt TV un radio… Bija tādi laiki, kad autortiesības bija vārds, par kuru neviens i ne ausi necēla un maku kabatā noteikti nemeklēja.

Bet vai tagad, pēc 30 gadiem, ir grūti saprast, ka mūzika, māksla, kino, literatūra ir vērtība, par kuras radīšanu arī IR jāmaksā? Par darbu cilvēkam jāmaksā!