Kaut arī aiz loga jau 21. gadsimts, tomēr vēl joprojām populārs pilsoņu ietekmēšanas veids ir iebiedēšana. Pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu dažs labs Latvijas iedzīvotājs bija pārliecināts, ka jāsagatavo viss nepieciešamais, lai izdzīvotu kara apstākļos. Nez kāpēc Hilarijas Klintones iespējamā ievēlēšana šādu satraukumu neizraisīja, lai gan tieši viņas domubiedri īstenoja agresīvu ārpolitiku, vandoties pa Irāku un Lībiju kā pa savu kabatu. Politikā bez hameleonisma talanta laikam neiztikt, tomēr cilvēcīgi grūti saprast, kā vienu brīdi var apliecināt cieņu Lībijas vadītājam Muamaram Kadāfi, uzņemot to savos apartamentos, bet pēc laika, uzzinot par viņa nogalināšanu, smejoties pavēstīt: “Mēs atnācām, ieraudzījām, viņš ir miris.” Vai tad tieši no šādas liekulīgas politikas nav jābaidās, kas acīs glaimo, bet aiz muguras gatavībā tur ieroci?

Bet izrādās, ka arī demokrātija, kas tik aizrautīgi tiek nesta autoritāro valstu ļaužu masās (gluži tāpat kā kādreiz kristīgā ticība pagāniem), nav perfekta. Lai kā masu mediji gan vietējā, gan pasaules mērogā blietēja ceļu vēlētājiem H. Klintones virzienā, tomēr vēlēšanu rezultāts bija negaidīts. Kāpēc tas bija grūti paredzams? Šķiet, ka jābūt diezgan drosmīgam, lai atklāti pateiktu, ka atbalstīs klaunu vai pajoliņu, kā D. Tramps nereti tika dēvēts medijos. Tāpēc klusie protestētāji savu viedokli pauda tieši vēlēšanu dienā. (Vai, piemēram, Latvijā latvietim ir viegli atzīt, ka atbalsta “Saskaņas centru”? Kā tas nākas, ka to vēlētāju balsis, kas priekšvēlēšanu aptaujās neizpauž savu viedokli, tiek tieši “Saskaņas centram”? Tātad sabiedrībā pastāv bažas, ka savu atklāti pausto uzskatu dēļ var rasties diskomforts.) Paradoksāli, ka tieši tie vēlētāji, kas uzskatīja sevi par demokrātisko vērtību aizstāvjiem, nespēj pieņemt pretējo viedokli un savu zaudējumu vēlēšanu sistēmas dēļ. Bet tā taču reiz tika veidota, lai rezultāts būtu iespējami taisnīgs visiem valsts iedzīvotājiem, ne tikai lielpilsētās mītošajiem.

Tāpat kā pēc “Brexit” tiek teikts, ka balsojuma likteni izšķīruši padzīvojušie nomaļu iedzīvotāji, zemtekstā liekot saprast, ka šie atpalicēji aizlikuši kāju priekšā visai progresīvajai cilvēcei. Vai tad tagad vēlētāju balsis tiek iedalītas vairāk svarīgās un mazāk svarīgās? Ja jau ir tik nesaprātīgi balsotāji, tad jāievieš vecuma, teritorijas, izglītības, mantiskuma cenzs – kā vecajos, labajos laikos, un – ardievu, demokrātija!