Lai arī laikrakstā labais tonis ir par kādu svinamdienu runāt pirms tā notiek, šoreiz tomēr atgriezīšos nule kā aizvadītajā Sieviešu dienā. Jo – tam puķu priekam, jāsaka, ir ļoti spēcīga vilkme, ļoti liela spēja radīt svētkus. Pat ja tā ir tikai puķu bildīte datora ekrānā, ar ko daudzām attālinātās strādāšanas dēļ jāsadzīvo…

Un tas viss lika aizdomāties, ko tikai sievietes nevar un neizdara, ja grib no visas sirds. Un apjausmu šādai atklāsmei vispirms jau radīja mūsu simtgadnieces – Mirdza Kiršteine un Anna Vārna, kurās klausoties, nevilšus bija jādomā par to milzīgo cilvēka garīgo un fizisko spēku, kuram garais mūžs nav ļāvis izsīkt. Kā teica Mirdza, tie 100 gadi ir diendienā nostaigāti, tie nav nogulēti vai aizmirsti… Protams, tas ir stāsts par veco kalumu, kas izcieta karu, pārdzīvoja tuvinieku zaudējumu, pārcieta represijas, atšķirtību un… dzīvoja tālāk. Nesūdzējās, nevaimanāja, bet… – vai mazāk smaidīja, vai mazāk priecājās?! Pūreniece Anna Vārna saka, ka dzīve jau iemāca, kā dzīvot, parāda to īsto stīgu, kas tev ir domāta. Galvenais ir izprast notikumus, censties cilvēkiem palīdzēt, nevis par katru cenu panākt savu… Zelta vārdi. Jā, kāds varbūt domās, ka tas nozīmē piekāpšanos, arī vīriešu dzimuma priekša. Un – kur tad tādā gadījumā paliek sievietes “es”? Taču te ir cits stāsts. Tas ir par stipru garu, kas neliecas un arī nesalūzt, ja arī reizēm nākas piekāpties vai palikt malā. Tieši otrādi – dzīves gudrība pateiks priekšā, kā šādos brīžos rīkoties, lai uzvarētājs būtu tas, kurš paklusēja…

Domāju, arī šis laiks ieies vēsturē kā lielo pārbaudījumu laiks, jo īpaši sievietēm. Attālinātās bērnu mācības, nereti arī apgādnieka pienākumi, mājas solis un vēl stingrais atbalsts stiprajam dzimumam – šie uzdevumi (pienākumi, darbi) ir daudzu sieviešu ikdiena. Turklāt nevienai jau neprasīja, vai viņas spēj ar šo visu tikt galā – tie pienākumiņi un darbiņi tā nemanot sakrājas viens virs otra, un nav cita varianta, kā izdarīt.

Iespējams, kādreiz kāds arī par tagadējo paaudzi reiz teiks – vecais kalums, novērtējot, ka visgrūtākajā dzīves brīdī visu dzīves smagumu iznesa mamma, vecāmamma… Sievietes. Nenogura, nepagāja malā, neizvairījās no atbildības, bet vienkārši darīja un dzīvoja tālāk.

Lūk, tāpēc tie ziedi! Klēpju klēpjiem! Un, ko tur liegties, ar tiem kopā – arī prieks.