Patīk mums tas vai nē, bet kārtējā teritoriālā reforma ir notikusi. Un nav jau nekur teikts, ka šī būs pēdējā. Nāks jauni politiķi, dažkārt arī vecajiem būs vēlēšanās sevi kārtējo reizi apliecināt un izdomās atkal kādu jaunu reformu. Dažkārt tā vien šķiet, ka visa dzīve dažādās jomās no reformām vien sastāv. Bet, lai nu kā, pašlaik ir jādomā, kā dzīvosim turpmāk vienā lielā novadā. Gaidāmajām pašvaldības vēlēšanām ir iesniegti deviņi saraksti, pavisam uz deputāta vietu pašvaldībā cer 180 kandidātu. Mūsu – iedzīvotāju, vēlētāju – uzdevums ir izvērtēt, par kuru sarakstu balsot. Līdz šim diezgan liela nozīme bija tam, ka pazīstam konkrētus deputātu kandidātus, un zinām, kurš ir spējīgs vadīt novadu, kurš melo, kurš saka taisnību, kurš vērpj intrigas, kuram svarīgas ir nevis novada iedzīvotāju intereses, bet gan pašlabums… Runājot par motivāciju, reiz kāda novada deputāts atklāti atzinās, ka nemaz jau neietu laiku tērēt pašvaldībā, jo biznesā ko darīt pietiek, bet viņam tomēr jāzina procesi, kas varētu attiekties uz viņa biznesu… Tāpat arī savulaik, klausoties pašvaldības ikmēneša sēdes, kur tika lemts nu kaut vai, piemēram, par autoveikala ienākšanu pašvaldības teritorijā, vietējā veikala īpašnieks – deputāts – uztraucās galvenokārt par to, ka ienācējs traucēs viņa biznesu. Šo deputātu neinteresēja fakts, ka daudzas lauku mājas atrodas 10 un vairāk kilometru attālumā no viņa tirgotavas, ka daudziem no viņa vēlētājiem nav sava auto, lai līdz tam nokļūtu, kamēr autoveikals piebrauc gandrīz vai pie katra pircēja…

Iepazīstoties ar deputātu kandidātu sarakstiem, jāatzīst, ka pašlaik tajos lasāmi diezgan daudz mazāk pazīstamu kandidātu vārdi. Tas nozīmē, ka, izvēloties sarakstu, par kuru balsot, vairāk nāksies pievērsties partiju programmām – solījumiem, ko nu kuras partijas deputātu kandidāti solās paveikt novada labā. Taču arī šī izvēle ir sarežģīta, jo visi zinām sabiedrībā populāro ”Nu kā var nesolīt1?”  Bet citas izvēles diemžēl mums nav. Kāda saraksta deputātu kandidāti sola izveidot vienas pieturas aģentūru, lai savā pagastā cilvēks varētu nokārtot visus pašvaldībā risināmos jautājumus: dzimšanas, miršanas reģistrāciju, nodokļu konsultācijas un nomaksas, būvatļaujas un vēl citus. Zinu, ka, piemēram, Engures novadā, tā ir, zinu, ka Engures novada domes priekšsēdētājs rīkoja regulāras pieņemšanas katrā pagastā, bet Tukuma novada iedzīvotājiem daudzi jautājumi un problēmas arī no novada tālākajām nomalēm jābrauc kārtot uz pilsētu. Tukums ir salīdzinoši liels novads, attiecīgi pilsētā audzis arī domes darbinieku skaits, kamēr tajā pašā laikā pagastos tas ir sarucis. Bet pirms iepriekšējās teritoriālās reformas arī tika solīta vienas pieturas aģentūra, ka visus jautājumus varēs kārtot no pagasta…

Tāpat arī interesanti, kāda būs deputātu pārstāvniecība no laukiem un pilsētas? Kādas partijas deputātu solījumos lasīju, ka tiks nodrošināta domes sēžu tiešraide, lai visi varētu to vērot un vērtēt. Nudien, dīvaini, ka sola to, kam jābūt pašam par sevi saprotamam – ka par īpašu labvēlību tiek uzskatīts tas, ka vēlētāji drīkst zināt, kā un ko spriež un lemj viņu ievēlētie deputāti, lai gan pašvaldības uzdevums ir to nodrošināt! Tas, ka pašlaik tā nav, tikai liecina par to, ka attiecīgie deputāti un amatpersonas baidās no atklātuma…

Vēl kādos vismaz pāris citos sarakstos bija minēts, ka deputāti atbalstīs peldbaseina būvi. Tam noteikti jābūt Tukumā? Ķesterciemā ir peldbaseins, kas arī iepriekšējos gados gaidīt gaidīja peldētājus no Tukuma. Tā bija laba iespēja arī skolām nodrošināt peldētapmācību. Cik skolas to izmantoja un organizēja nodarbības baseinā? Tā darbinieki aizvien sūdzējās par klientu trūkumu, lai gan baseina izmantošanas cenas nebija tās dārgākās. Ja tāda neatsaucība, iespējams, baseinu nemaz nevajag? Te gribētu piebilst, ka pati ļoti labprāt peldu un peldbaseina apmeklējums Tukumā man būtu tuvāk nekā Ķesterciemā, bet te runa ir par lietderību, par izmaksām… Jo kādam taču arī par tukša peldbaseina uzturēšanu, tāpat kā tagad par ledus halli būs jāmaksā, turklāt – ievērojamas summas!

Kāds cits solījums – apmaksāt personīgā transporta izdevumus tiem, kuri savus bērnus nogādā uz profesionālajām skolām ar personīgo automašīnu. Iespēja to darīt jau pati par sevi ir laba, bet ko darīt tiem, kam nav savas automašīnas, bet autobusu pietura ir, teiksim, piecu kilometru attālumā no mājas un turklāt autobuss lauku ciemos ne vienmēr atiet tai laikā, kad skolēnam jātiek uz profesionālās ievirzes skolu?

Daudzi priekšvēlēšanu solījumi ir visai nekonkrēti: ”atbalstīt ģimenes”, ”uzmanības centrā cilvēks”, ”atbalstīt tradīcijas un vērtības” u.t.t. Acīmredzot pirms vēlēšanām nāksies ne tikai kandidātu sarakstus pārlasīt, bet arī  iedziļināties programmās, lai noskaidrotu, cik tās konkrētas, cik – izpildāmas, lai kaut starp rindiņām mēģinātu saskatīt, cik tajā patiesu, cik tukšu solījumu. Izšķirties, par ko balsot, varētu palīdzēt arī tikšanās ar deputātu kandidātiem, un, cerams, tādā vai citādā veidā izdosies arī ierastā redakcijas diskusija ar visu sarakstu deputātu kandidātiem.

Taču izšķiršanās, kam noticēt un kam uzticēties, tik un tā būs katra paša ziņā.