Varbūt tas izklausās mazliet nepareizi vai pat lecīgi, taču kā koriste ar gana pieklājīgu stāžu, neesmu pārlieku lielā sajūsmā par lielajiem masu pasākumiem. Mēģinot mazliet paspēlēties ar pašanalīzi un meklējot atbildi, kāpēc tas tā, radušies arī daži minējumi. Pirmkārt, varbūt tā vienkārši ir tāda savrupnieka šķautne raksturā, kas sasaista un neļauj ļauties ārkārtīgi plašām, kolektīvām emocijām. Gribas vairāk kaut kur maliņā, kaut kur tā klusiņām... Otrkārt, un, kas jo izteiktāk tieši pēdējos gados, – lielo, mazo, vidējo un kombinēto Dziesmu vai dziesmai pietuvināto svētku ir jau tik daudz un bieži, ka, pat gribēdams, tu nevari visu laiku noturēties tādā allaž piepacelti sajūsminātā noskaņojumā. Un ja rīkotājiem ikurāt sagribas pat vairākus lielos koncertus vienā vakarā, var arī gadīties, ka savu dziedātāja darbiņu padaru gan, taču emocijas beigās izplēn pavisam banālā nogurumā...

Viss šis garais ievads ir par to, ka, ja nu kas un šajā vasarā Dziedāšanas svētki Rīgā tomēr nenotiks, es, pavisam godīgi, asariņu nebirdināšu. Ja nu vienīgi būs mazliet žēl par nenodziedāto repertuāru. No savas korista-visparastākā rindas raugoties, protams, nevaru pateikt, kas īsti notika un kā tas tā sanāca, ka koncerts «Mainai dzimtenei», kurš sākotnēji sasaistījās ar Raimonda Paula vārdu,  nu draud nenotikt pavisam. Kurš un ko nesaprata, pārprata vai jau sākotnēji šķībi saplānoja, neņemos spriest. Vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz galam jau īsti neviens neko nepasaka, tik ziņās redzams, kā no laivas izlec te viens, te vairāki pasākumā iesaistītie, virsdiriģentus ieskaitot. 

Neoficiāli, protams, izskan, ka svētki jau notikšot tik un tā. Varbūt vienīgi ne Mežaparkā, varbūt ne visu ieplānoto dziedās un tamlīdzīgi. Vai alternatīva būs tāds pats, vai, kā smejies, līdzīgs komerciāls pasākums, – ej nu zini. Komerciāli vairāk vai mazāk taču tomēr ir visi dziesmu svētki? Katrā gadījumā, ja tiek tirgotas biļetes, – pavisam noteikti! Un atkal jau – ierindas pašdarbniekam tajā visā orientēties kļūst arvien grūtāk, piemērām, izšķirties, kurš pasākums ir tas īstenākais un cienīgākais Dziesmu un deju svētku tradīciju nesējs, kurš – tikai cenšas izmantot vispārējo patosa vilni...   

Par ko šajā gadījumā tieši tas lielākais rūgtums? Ka tradīcijas tā vismazāk komerciālā daļa, proti, amatiermākslas kolektīvu dalībnieki arvien tiek atstāti  neziņā. Pieņemu, ka iesaistītie un koncerta «Manai dzimtenei» sasaistītie paši vēl īsti neizprot, ko ar visu šo situāciju darīt. Visi tik priecīgi roku rokā gāja uz mērķi – grāmatas iespieda, kopmēģinājumus saplānoja, biļetes tirgoja un ko tik vēl ne. Bet pietika ar vienu Maestro Raimonda Paula teikumu televīzijas ēterā, un... viss aiziet pa pieskari! Tie, kas tikko vēl tik draudzīgi un priecīgi, tagad – distancēti un klusējoši. Bet būtu jārunā! Pretējā gadījumā rodas iespaids, ka amatiermākslas kolektīvu dalībnieki tiek uztverti kā, nez, dažādiem mērķiem pakārtota un viegli izmantojama masa. Palēkdamies skries, lai tur vai kas un kur tik galveno organizatoru pulciņš sauks!? Taču var jau būt arī pretēji – lielo pasākumu fanu pulciņš saruks un tā īsti vairs nebūs ne masas, ne tradīcijas...