Grāmatas manā dzīvoklī nekad nav bijušas dizaina elements, nekad, piemēram, nav aizstājušas kādu galda kāju vai balstījušas ko citu, kam bez stutēm neiztikt. Tās vienmēr pildījušas savu tiešo uzdevumu jeb, moderni izsakoties, bijušas atvērtas komunikācijai. Tomēr par tādu ārstniecības līdzekli kā biblioterapija uzzināju tikai pirms pāris dienām, lasot žurnālu «Ko Ārsti Tev Nesaka». Izrādās, ka ārstēšana ar literatūras palīdzību notikusi jau 19. gadsimta vidū. Tolaik, tāpat kā tagad, biblioterapija lietota, lai novērstu pacientu psiholoģiskos traucējumus, tostarp depresiju, dažādas atkarības. Pašlaik pasaulē lielu popularitāti iegūstot Eiropas biblioterapijas skola, kuras pārstāvji, atšķirībā no amerikāņu kolēģiem, uzskata, ka šo metodi var praktizēt arī ārpus slimnīcu sienām. Ārzemēs biblioterapeits pat kļūstot par modes profesiju. (Ja kādam grāmatu tārpam liekas, ka beidzot modernajā pasaulē parādījusies kāda piemērota niša, kur viņam iespraukties un ar baudu pavadīt darba mūžu, tad jāatceras, – lai Latvijā kļūtu par mākslas terapijas speciālistu, nepietiek ar profesionālo kvalifikāciju noteiktā mākslas veidā, nepieciešams arī maģistra grāds veselības aprūpē, kā jau tas kārtīgam terapeitam pieklājas.)

Ārzemju biblioterapeiti apgalvo, ka daiļliteratūra bieži vien ir iedarbīgāka par psiholoģisku padomu grāmatām. Tādu vārdu “biblioterapija” vēl nezināju, bet sapīkuma brīžos instinktīvi sniedzos pēc Ilfa un Petrova «Divpadsmit krēsliem», aizmirstoties komiskajās situācijās un dzirkstošajā valodā. Sociālā satīra mani ne visai interesēja, vairāk uzjautrināja un reizē fascinēja Ostapa Bendera pašapziņa, ar kādu viņš izveicīgi valsē pa dzīvi – te veikli pārdodot savas sapņu pilis Vasjuku iedzīvotājiem, te apvārdojot visus citus, kas tam ļaujas. Tādi dzīves mākslinieki ir arī Anšlava Eglīša darbos – piemēram, misters Sorrijs, kas kalpo kinorežisora namā un sapņo kļūt par Holivudas zvaigzni. Pelnrušķītis par princi nekļūst, jo autors galveno varoni piezemē – un nosēšanās sižetiski ir visai smaga, bet valodiski – rotaļīgi viegla. Humors ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm, šķirties no kādas iedomātas aksiomas, palūkojoties uz šo pieņēmumu no neierastas puses. Man šķiet, ka literatūrā ir par maz vieglu smieklu. Izsmiekla ir pietiekami, bet trūkst Blaumaņa ellīgo tantuku, kas līdz ar ūdeni lasītājos un skatītājos iešļāc krietnu devu dzīvesprieka.

Atvaļinājuma laikā vai brīvbrīžos vāciet tējas un vāciet grāmatas, lai īstajā laikā tās būtu pie rokas!