Pagājušajā nedēļā sākās deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana 17. septembra Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmē, ka lielais darba cēliens sācies gan tiem, kas cer jaunajā Saeimā strādāt, gan tiem, kas viņus šai darbā iecels, proti, mums.

Tikai vispirms pašiem savā vidū jākliedē maldīgā sajūta, ka, nobalsojušiem referendumā par Saeimas atlaišanu, tagad varam atslābt – kā ne reizi vien izskanējis pēc 23. jūlija. Gluži otrādi – tieši tagad ar vislielāko rūpību jāķeras pie darba un jāvērtē katrs kandidāts, kurš būtu labāks par tiem 100, ko paši atlaidām. Turklāt laika tam – pavisam maz. Rēķiniet paši: sarakstus var iesniegt līdz 18. augustam, un jau pēc mēneša – jābalso…
Tikai uzreiz klāt lielais jautājums – kā vērtēt? Pēc paša pieredzes, citu ieteiktā, avīzēs rakstītā vai, kā Bībelē teikts – "pēc augļiem jums būs viņus vērtēt." Labi. Kad nu pēc augļiem, tad augļiem.
Nupat Klapkalnciemā redzētais «Zelta zirga» uzvedums tieši par to vedināja aizdomāties – kā atšķirt tos labos un sliktos augļus un ko likt par vērtību mēru. Vai labāks naivais Antiņš – ideālu meklētājs un sapņotājs, kas tomēr reiz sasparojas un ir tas vienīgais īstais gan princesei, gan uz brīnumu un izdošanos tomēr cerošai tautai? Vai tomēr tuvāki sava labuma rausēji Bierns un Lipsts? Teiksiet, nē, pat bērnam skaidrs, kurš labais, kurš – slikts, te problēmu nav? Bet dzīvē nav gluži, kā pasakā. Uzreiz jau tā nepateiksi, kurš ir tas pirmais, kurš otrais vai trešais brālis… Un jāatceras, to antiņi maz, bet biernu un lipstu – cik uziet… Iespējams, tieši tāpēc tautas kalpa krēsls tik kārojams un tajā nereti sēž kāds, kas īsti nezina un negrib zināt, kas tautas un valsts labā darāms. Kā redzēt, kā zināt, ja viss laiks, domas un rūpes paša labumam veltītas?
Mūsu uzdevums redzēt un saprast, beidzot – saprast: ir naivi domāt, ka tiem, kas par labiem saimniekiem saukti, pratuši sevi ar kopmantu tūkstošiem gadu uz priekšu nodrošināt, beidzot pietiks… Rausējiem, kampējiem, shēmotājiem – nekad nepietiks, un tautai pēc viņiem – nekas pāri nepaliks…