Tā kā esmu visnotaļ konservatīvs cilvēks, īpaši nebēdāju par mūsmājās pagaidām aizsēdējušos ziemu. Galu galā saule līdz šim spīdēja gana spoži, sniegpulksteņi savu vietu dobē ir izcīnījuši un kalendārs nekādu alošanos nepieļauj – pavasaris (astronomiski un fenoloģiski) ir klāt! Taču vakar, kad putenis nerimās ne mirkli un mūsu korespondente no Jaunpils atgriezās ar stāstiem par laukos sastaptām, nu ļo-ti sašutušām dzērvēm, arī man dūša saskrēja papēžos… Nē, nu nevar jau teikt, ka neticu – pavasaris, tiešām silts, ar zaļu zāli un krāšņām tulpju dobēm, noteikti atnāks, taču par omas un nerimstoša optimisma avotu tiešām laikam būs īpaši jāpadomā…

Par sniegu labumu atradām vēsti latviešu tautas ticējumos. Izrādās, tas šajā laikā labības laukiem esot gluži kā otrā mēslojuma kārta. (Vai tu re, cik naudas un laika ietaupīts!) Par salu?.. Nu, tur nemaz nav ko daudz domāt, atliek tik atcerēties, kas ar mūsu ceļiem un pilsētas ielām notika pēdējā ziemas atkušņa laikā. Cik mūsu pašu un kaimiņu ielā zābakus nepiesmēlām, cik mašīnu līdz asīm iegrimušas neredzējām! Un kad vēl padomāju, ka nāksies atkal suni radināt pie kāju un vēdera mazgāšanas… Paldies par…

Bet, ja nopietni, tad jāatzīst – tāpat kā mūsu šīsdienas laikraksta lielās intervijas varonim Jānim Ozolam, ļoti bieži nākas domāt par mūsu – latviešu, Latvijas iedzīvotāju – nemācēšanu vai nevarēšanu priecāties. Tik daudz ko, kas mums ir, ar ko varam lepoties, nenovērtējam. Kāpēc? Viena no versijām, tas tāpēc, ka lielākoties esam malā stāvētāji, tā teikt, ģenētiski – jo… ”ko nu mēs, lai nu tie citi.. Tie, kas gudrāki, bagātāki, kas no kungiem, kas partijā…” Un laikam jau atkal ģenētiski tas vēsturiski nākušais zemais pašnovērtējums laika gaitā mūs pārvērtis par virtuves vai, kā tagad, jaunākos laikos, – par interneta varoņiem. Esam gana stipri, varam vai ar zemi nolīdzināt katru un jebko! Tikai… aiz muguras un… anonīmi. Bet tepat jau arī labā ziņa. Ar vai bez interneta, bet dzīvojam atvērtā pasaulē. Pagaidām tik, rupji rēķinot, vien 7,9 tūkstošus dienu atjaunoti neatkarīgā valstī dzīvojam, bet ko tik neesam sasnieguši! Cik panākumu sportā, mākslā, mūzikā! Cik daudz gudru un spējīgu bērnu mācās, strādā, pasauli apskata un, ziniet, lai ko arī kāds neteiktu, liela daļa ar savu Latviju lepojas, pēc mājām ilgojas un arī atpakaļ brauc…