Kamēr termometra stabiņš slīd uz leju, brīvdienu "karstākā" ziņa atkal asiņaina – kinoteātrī «Kino Citadele» ar četriem šāvieniem nogalināts bankas «Citadele» (Vai nav ironiska sakritība?) darbinieks. It kā par to, ka aizrādījis turpat sēdošajam juristam Nikolajam Zikovam par skaļu popkorna graušanu un komentāriem filmas laikā… Arī šis noziegums ieskaitāms to neizprotamo vardarbību skaitā, kas šogad jau vairākkārt šokējušas Latvijas sabiedrību – lai atceramies sievietes saduršanu Olainē un traģisko laupīšanu Jēkabpilī… Varbūt tāpēc šīs ziņas pavada psihologa viedoklis un šoreiz izteicies arī antropologs Roberts Ķīlis. Ķīļaprāt, spriedze sabiedrībā pieaug, bet mums nav dūšas masu protestiem, tāpēc spriedze neadekvātā vardarbībā izlaužas individuāli – šķietami normāli cilvēki sastrādā neiedomājamas lietas…
Psihologi gan runā par dažādām personības novirzēm – individuāliem slimīgiem stāvokļiem no sērijas – tā katram var gadīties, kad "jumts aizbrauc"… Tomēr, aizvedinot nozieguma iemeslus katra privātajos murgos, mēs nonākam miglainā auzu laukā, kur runas par sabiedrisko atbildību ir tukša skaņa – kaut kas pārāk nekonkrēts un teoloģijas priekšmetam līdzīgs. Tomēr pieņemot, ka katrā sabiedrībā ir savi virzošie spēki, kas uzņemas vadību un it kā tā kā arī politisko atbildību, gribu vaicāt – kas atbildēs par Latvijas nākotni? Par to, ka esam tik inerti un iebaidīti, ka labāk pametam šo valsti, nekā ziedojamies kopīgam darbam un cīņai, ja tas ir nepieciešams? Padomāsim, kā veidotos mūsu nākotne, ja pēc 13. janvāra nemieriem vara atzītu savas kļūdas, ne sodītu katru, kas akmeni pacēlis?!