Tas nu atkal ir nodarīts. Kārtējais amatu tirdziņš ir galā. Cipu-capu, pļiku-pļeku – un jaunais valsts prezidents amatā gan. Tagad vien jādomā, kā godāt un rakstos pieminēt – ar lielo, kā likumā, vai tomēr – kā tirgum pieklājas, pietiks arī ar mazo burtu?

Pēdējās nedēļās, dienās un stundās tik daudz par to runāts, spriests un vērtēts, ka pat grūti visu vienā slejā satilpināt, lai atklātu, ko tad es – viena provinces un Latvijas patriote – par mūsu valsts prezidentiem un viņu amatā tikšanu domā. Par to, ka deputāti, absolūtais to vairums citā, man īsti neizprotamā pasaulē dzīvo – tas skaidrs. Tur, Saeimā, laikam gan lietas un cilvēki citādāk rādās. Arī godaprāts, cieņa, reputācija – jēdzieni, kas tur uz visām pusēm un ”kā vajag” ikdienā staipās, tāpēc… Jā, nekā negaidīta. Tirgū kā tirgū – sola, nopērk, slavē, ”uzmet” un arī citādi krāpjas. No andeles viedokļa – viss ir pa godam; jo ”nevainības un beztaisnības” koalīcija taču pērn, pēc vēlēšanām, vienojās – nacionāļiem – Saeimas visaugstākais krēsls, «Vienotībai» – valdības māja, bet zaļi krāsotiem zemniekiem, kā jau pēdējā laikā ierasts, – pils atslēgas un valsts simbola gods. Visi varējām redzēt, ka vārdu turēt – tas itin nemaz nav viegli… Labi, ka varēja aizklāti balsot, tad arī blefot un kādu labumu sev un varbūt arī partijai dabūt.

Nu, kāds brīnums, ja lielajā andelē par krēsliem un ļaužiem ap tiem pavisam piemirstas, ka nācijai kopā ar prezidentu gudrību, spēku un iedvesmu vajag? Ka Cilvēku gribas. Tādu, ko pasaulē pazīst un atzīst, ar ko lepoties varam un kuram ir vārds. Tādu, kas nevis tikai partiju dīķīša amatos pēries, bet savā dzīvē godīgiem spēkiem ir jau iepriekš sasniedzis daudz…

Vai Raimonds, kas Vējonis, kaut daļu no visa to nācijai dos? Dievs dos, no kauna zemē mums nebūs jālien, kad šis daudzos partijas-valdības amatos pabijis kungs valsti pārstāvēt ārzemēs dosies. Dievs dos, viņš, zvērot veltīt darbu Latvijas labumam, tā ciešāk Ventspils virzienā nelūkosies. Dievs dos, un brīnumi notiks – roka pati ar lielo burtu vārdu ”prezidents” rakstīs. Iespējams, tā arī būs. Kā likums paredz – varbūt jau pēc četriem gadiem…