Necik sen bija vasaras saulgrieži, svinējām Jāņus; nupat aizvadīts arī Tukuma  Pilsētas svētku trīsdienu maratons. Cerēju, ka dzīve ieies normālās ikdienas sliedēs: viesu sagaidītāji un mūsu izklaidētāji (gan profesionāļi, gan amatieri) beidzot varēs atvilkt elpu, turpinot nesteidzīgi darīt savus ikdienas darbus vai atpūšoties atvaļinājumos, baudot rāmu mieru un klusumu.

Dievīgie Dārza svētki Jaunmoku pilī; rakstnieka Osvalda Zebra jaunākās grāmatas atvēršana Gaismas pilī; franču mežģīnes – izstāde un franču mūzikas koncerts Durbes pilī; burvīgās rozes un sirsnīgais koncerts «Rozītēs» – pie allaž izdomas bagātajiem Trubiņiem Sēmē; tad atkal – Durbē, Pilsētas svētku noslēguma lielkoncertā…

Mēģinot beidzot pēc šādas ”auļošanas pa pasākumiem” piestāt un palūkoties apkārt, lai ieraudzītu, kas visapkārt pasaulē notiek – sak, vai nav kas būtisks palaists garām, sapratu, ka tas ir bezcerīgi: pasaule ap mums (un kopā ar mums) joņo tādā tempā, ka tikt līdzi kļūst aizvien problemātiskāk. Neiespējamāk. Un tad padomāju: bet – vai to maz vajag? Nu, labi: es nezinu, kas ir Trap mūzika; neesmu vēl redzējusi apavu dizaineru radītās kedas līgavām; nesaprotu, cik latviskas saknes ir vārdam ”podkāsts”, un kas tie ir: avotiņi vai peļķītes, no kā publikāciju autori mūs aicina pasmelties informāciju… Un tad pēkšņi – gluži kā ar mietu pa pieri! – kādā intervijā divdesmitčetrgadīgs mākslinieks Marks Sun Rozs saka: ”Pasaulei vajadzīgs mīlētspējīgs cilvēks”.  Punkts. Un – viss. Tik vienkārši un tik sarežģīti vienlaikus. Viss nostājas pareizajās vietās. Arī es! Arī es piepeši atkal esmu nostājusies uz kājām, un pasaule atkal ir normāla. Tā atkal ir kopā ar mani un manī! Mīlu savus mīļos. Mīlu cilvēkus, savu pilsētu, Latviju un pasauli. Mīlu dabu – cenšoties to lieki nepiesārņot. Priecājos, piemēram, ka atdzimst ideja tetrapaku vietā atgriezties pie stikla taras – kā ekoloģiskākās… Taisnība izrādījās tiem, kuri nerima atkārtot, ka ”viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”! Izrādās, ka arī es, varbūt, varēšu iztikt bez tiem sarežģītajiem atsevišķu preču ”augsti mākslinieciskajiem” (pircēju iekārdināšanas labad domātajiem)  iesaiņojumiem, kuru dēļ izsaiņošanas procesā reizēm nācies sev konstatēt atsevišķas ”debilitātes pazīmes”… Atviegloti  uzelpoju: ar mani, izrādās, vēl viss ir kārtībā! Vismaz pagaidām. Un – ar pasauli arī! Mēs dzīvojam! Reizēm gan – nevis ”pateicoties”, bet ”par spīti” kādam vai kaut kam, – arī tas var izrādīties pozitīvs dzinulis. Dzīvojam un mīlam pasauli, un sevi – tajā. Reizēm – filozofiski meditējot, reizēm – auļojot. Katrs – atbilstoši savām vēlmēm, spējām un iespējām.