Saka, ka vislabāk cits citu varam iepazīt ekstrēmos, krīzes apstākļos. Tad arī redzams, kam varam uzticēties un no kā būtu jāturas pa gabalu vai vismaz jābūt gataviem negaidītām, neprognozētām  rīcībām. Ārkārtas situācija mūsu dzīvē ir mainījusi visu, un jāsaprot, ka ir grūti pieņemt šo situāciju, kurā jūties slimības apdraudēts ik uz soļa un šķiet, ka reize, kad ar to būs jātiek galā, pienāks katram. Biedējoši, ka mēs par šo slimību tik maz zinām…

Jārēķinās, ka esam visai dažādi: vieni ir tik nobijušies, ka nespēj sevis savaldīt, un, ja vēl pietrūkusi audzināšana vai personība degradējusies alkohola dēļ, tad nav jābrīnās, ka jauns, spēcīgs vīrietis veikalā atļaujas nogrūst zemē sirmgalvi, jo viņa, lūk, pietuvojusies vairāk par diviem metriem. Turpretī citi spēj izturēties nosvērti, izmantojot krīzes dotās iespējas – iepazīt un apgūt ko jaunu; noskatīties labas izrādes pa TV vai internetā, mācīties, sazināties ar sen nesatiktiem draugiem, rakstīt vēstules un dienasgrāmatas utt. Un kur nu vēl mūsu valsts ekskluzīvās iespējas – būt dabā, pie jūras vai mežā.  Mākslinieki izpaužas sociālajos tīklos, top jaunas dziesmas, jauni mākslas darbi, saistīti ar šo sarežģīto laiku. Daži organizē palīdzību tiem, kuriem nav iespējas apmeklēt veikalus, aptiekas… Bēdīgāk klājas tiem, kuri zaudējuši savus klientus un tātad arī ienākumu avotus, un kuriem par īri vai kredīti tomēr ir jāatmaksā. Arī pārtika jāgādā, ģimene jāuztur.

Un te nu nāk kārtējais pārsteigums! Bijušais premjerministrs Vilis Krištopans TV 24 atļaujas kritizēt esošo valdības vadītāju Krišjāni Kariņu par to, ka Krištopāna kundze savā uzņēmumā ir valdes locekle, kurai nepienākoties dīkstāves pabalsts… ”Viņai nav jāēd?” uzbrūkoši jautā teju miljonāra statusam reiz kvalifikāciju pieteikušais V. Krštopāns. Tāpēc tad, kad krīze beigšoties, tad lai valsts atsakoties no nodokļiem, ko uzņēmums varētu maksāt! Pēc tam bijušais premjers vēršas pie neko nesaprotošajiem pensionāriem, minot piemēru, ka kāds, lūk, saņem 1500 eiro lielu pensiju. Tāpēc…”vispār, lai pensionāri gatavojas pensiju samazināšanai!”… Pārsteidzoši, ka to saka politiķis, paldies Dievam, nu jau bijušais! Acīmredzot viņš dīkstāves pabalstiem paredzētos 102 miljonus eiro saskata kā vieglu iespēju papildināt savas ģimenes budžetu. Lai gan neticas, ka šī ģimene nevar samaksāt īri vai tai nav par ko nopirkt pārtiku, ja pirms gada Krištopāni nāca klajā ar informāciju, ka nodibinājuši jaunu uzņēmumu SIA «Brieži» un būvēšot Berģos ekoloģisko ciematu. Ja ar šādiem uzstādījumiem savulaik arī valsts vadīta, tad jau nav pārāk grūti saprast, kāpēc mēs ceļu būvniecībā atpalikām no Lietuvas un Igaunijas…  V. Krištopana un viņa pārstāvētās partijas «Latvijas ceļš» attieksme savulaik bija noraidoša arī pret lauksaimniecību, kas nu ir izvērtusies Latvijā par stabilu, eksportspējīgu nozari un kuru mēs jo sevišķi novērtējam krīzes laikā.

Bet kas attiecas uz Krišjāni Kariņu, tad, pateicoties tieši viņa un arī valdības kopējai izsvērtai, apdomīgai un savlaicīgai rīcībai, mēs krīzi pārvaram pakāpeniski, pašlaik ar salīdzinoši maziem zaudējumiem. Jācer, ka tas tā turpināsies  un dīkstāves pabalsti tiks izlietoti apdomīgi, tieši tur, kur tie ir visvairāk nepieciešami. Esmu visu laiku apbrīnojusi Kariņa kunga prasmi apvienot kopīgiem mērķiem tik sadrumstalotu valdību, kur dažās partijās ne viena vien personība ir visai odioza… Diemžēl nepieciešama arī enerģija, lai spētu stabilizēt situācijas, kad daži politiķi uz krīzes rēķina cenšas iegūt savu labumu. Es te negribu minēt uzņēmējus, kas, piemēram, krīzes laikā uzliek 100% uzcenojumu dezinfekcijas līdzeklim, neminu aizdevējus, kas priecīgi sāk uzskaitīt maksājuma kavējuma procentus… Kā jau sākumā minēju, esam visai dažādi. Bet tiem, kas sakās esam politiķi, atbildības latiņai, it sevišķi krīzes laikā, tomēr vajadzētu būt augstākai. Par vidējo aritmētisko noteikti.