Paldies dievam, ka, neskatoties ne uz ko, tomēr izdevās! Un izdevās tik labi! Tā bija pirmā doma, kas nāca prātā, novērtējot jauko un ļoti sirsnīgo Žaņa Katlapa balvas pasniegšanas ceremoniju.

Ja jau viss tik labi izdevies, tad kāpēc tā sākumā minētā atruna? Tāpēc, ka tik, teiksim tā, augstas raudzes kultūras pasākums notika, nevis pateicoties tam, ka tas bija atbilstoši un savlaicīgi (!) ieplānots, izvērtēts un apspriests par novada un tā kopienas kultūrvidi atbildīgo amatpersonu vadītās darba grupās un kabinetos. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka mums vēl ir ļoti aizrautīgi un atbildīgi, zinoši un spējīgi augstas kultūras cilvēki, kas arī bez attiecīga amata un tam atbilstošas algas saprot, ka tradīcijas (arī kultūrvide kopumā) ir jākopj, par tām ir jārūpējas, tām jāvelta gan līdzekļi, gan uzmanība! Paldies, ka ir mums tāds ”garainis, kas veicina vārīšanos” – publicists, labu ideju ģenerators un atbildīgs cilvēks kā Arnis Šablovskis! Paldies, ka viņam izdevās pārliecināt domes vadību par to, ka tradīcija jāturpina un solītā balva jāpasniedz. Paldies, ka vadība bija atsaucīga un tikpat atsaucīgi (kā jau vienmēr) bija arī Tukuma muzeja ļaudis un arī visi citi, ko Arnis uzrunāja. Bet vai tiešām šim – esmu pārliecināta, mums, mūsu novadam, kopienai, arī jau valsts mērogā – tik svarīgajam kultūras notikumam bija jānotiek tā – kā laimīgu nejaušību virknes negaidītam galapunktam? Vai tam jau nebija jābūt ierakstītam lielos un mazos novada kultūrvides attīstības plānos? Tajos, kur kaut ar vietēja mēroga, bet tomēr vīzijas vērienu apzināmies kārtību, kādā pakāpienu pa pakāpienam plānojam vienotu novada kultūrvides politiku? Tai skaitā arī pašdarbības kolektīvu ikdienas sadarbību un kopīgu gatavošanos un iesaisti Dziesmu un deju svētku kustībā. Tais plānos, kuros atpazīstam un arī ar dažādiem – atkal jau – savlaikus un rūpīgi plānotiem pasākumiem atceramies savus ievērojamos novadniekus. Nu, ja ne kā citādi, tad vismaz viņu apaļajās jubilejās?…

Nebūtu slikti, ja mums novadā beidzot arī būtu vīzija, kā tad visi kopā jēgpilni un ar vislielāko atdevi izmantojam savu kultūras infrastruktūru. Piemēram, dažādas pazīmes liecina, ka galvenie atbildīgie neko nav dzirdējuši, ka mūsu novadā ir tāds ekskluzīvs objekts kā akustiskā koncertzāle… Tāpat kā, iespējams, nav dzirdējuši, ka tajā un arī jau Zemgales kultūras pilī savu koncertprogrammu no Latvijas ”gredzenu” cikla bija gatavs uzvest arī jau Žaņa Katlapa balvas laureāts Sigvards Kļava. Jo, ja būtu zinājuši, varbūt tomēr būtu pacentušies, lai tiem kādreiz tik ievērojamajiem ieguldījumiem arī būtu kāda jēga? (To pašu gribētos teikt Tumes flīģeļa sakarā…)

Ja par nozari atbildīgie justos patiesi atbildīgi par pārvaldīto nozari, tad gan jau arī mudinātu vietējos kultūrļaudis vairāk sadarboties gan pasākumu plānošanā, gan objektu racionālākā izmantošanā…

Jā, vērojot, kā jau trešo gadu Tukumā un nu jau arī vairāk nekā gadu apvienotajā lielnovadā kultūras jomā viss notiek, jāsecina: jauši vai ne, bet esam palaiduši garām (un turpinām to darīt!) daudz labu ideju, iespēju, notikumu, kas mūsu novada kultūrvidē varēja būt, bet kuru tomēr nebija… Tīši vai ne, bet te nav redzama vēlme (arī gribēšana un varbūt arī varēšana) veidot vienotu, tradīcijās un vietējās vērtībās balstītu visas novada kopienas kultūrpolitiku. Acīmredzami, – vismaz nozares vadības līmenī – nav arī redzējuma, kur un kā to vispār realizēt…