Man, kā jau vējainai sievietei, pavasaris saistās ar pirmajām māllēpenēm, pirmo tauriņu un stārķi, un katru aprīlī pēkšņi uzvirpuļojušo sniegu es konsekventi saucu par cīruļputeni. Un tā – cik nu ilgi kurogad snieg, un cik ātri uzzied un nozied vizbulītes, ievas un ceriņi. U Tomēr izrādās, ka tas var gan būt savādāks; kaut nedaudz, kaut tikai atsevišķās jomās.

Šī pavasara modes nedēļu, lūk, atklāj jaunajā Centrālajā Gastro tirgū. Dažs varbūt padomās: sak, nevaļa, steiga un aizņemtība aizvien neatlaidīgāk iesakņojas arī mūsu ikdienā – mēs aizvien retāk pērkam kartupeļus, burkānus un citus dārzeņus. Nav ne laika, ne spēka visas sastāvdaļas vārīt, mizot un griezt smalkos kubiciņos salātiem – tradicionālo rasolu pērkam jau gatavu, paļaujoties uz profesionālajiem pavāriem. Un tad būtu labi, ja mēs paši, savukārt, spētu būt profesionāļi katrs savā jomā, un par darbu saņemtu cilvēka cienīgu atlīdzību. Ikdienas vakariņas taptu ātrāk, un mājas viesības – bez liekas piepūles. Varētu atļauties arī  biežāku iziešanu ārpus mājas, kaut vai uz tādu modes skates atklāšanu. Citādi tur, droši vien, ikreiz apgrozās gandrīz viena un tā pati publika – tā sauktais sabiedrības krējums. Gan krējumam garlaicīgi, gan tērpu  mākslinieki pietiekami neizjūt pavasarīgas vēsmas ielu modē.

Nākamās manu interesi piesaistīja runas par to, ka šogad neparastākas būšot kopš padomijas laikiem labi zināmās pavasara talkas. Kopš Latvijas brīvvalsts 90. gadadienas katru gadu šai talkai ir savs vadmotīvs: 2011. gadā tas bija «Nāc talkā Latvijai!», 2012. – «Skaties dziļāk – nemēslo», 2013. – «Tīra Latvija sākas tavā galvā!», 2014. – «Tīra Baltijas jūra sākas tavā vannas istabā!», 2015. – «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!», 2016. un 2017. – «Latvijai BŪT zaļai!», 2018. – «Mainām Latviju! Maināmies paši!». Tātad – cik, bruņojušies ar šiem saukļiem, daudz tīrāku esam padarījuši savu zemīti? Cik jūtami mainījušies paši? Nedomāsim, protams, ka tie, kas spļauj uz ielām, tās pēkšņi sāks tīrīt, un tie, kas raduši atkritumus izmest pa savas automašīnas logu, naski lasīs tukšās kolas pudeles šoseju malās. Tā gluži vienkārši nenotiek! Un tiem, kam nav savas vannas istabas, šķiet, visai maz daļas gar jūrmalas kāpu zonu, savukārt dažs lielražotājs, kam reversais taras nodoklis ”sistu pa kabatu”, to izjūt sāpīgāk…

Jācer, ka šogad, kad nolemts atkritumus ne vien savākt, bet arī šķirot, tos neredzēsim mēnešiem ilgi mētājamies ceļu malās un citās vietās nesavāktus. Un padomāsim arī, ko izmetam konteineros vai sadedzinām – varbūt ir lietas, bez kurām varējām itin labi iztikt? Varbūt, samazinot savu patērētāja attieksmi, mēs Latviju padarītu vēl zaļāku, un tas notiktu ātrāk un sekmīgāk?