Darba un arī sabiedrisko amatu dēļ pēdējos gados salīdzinoši bieži nākas uzstāties dažādās auditorijās, kurās jārunā par ”visai sabiedrībai īpaši nozīmīgu kompetenci” – medijpratību. To, ka tā ir pat kritiski svarīga līdzsvarotai ikvienas sabiedrības attīstībai un atsevišķās situācijās – arī izdzīvošanai – atzīst ANO un arī Eiropas Savienības institūcijas.

Vismaz formāli šim viedoklim “ar visām četrām ”par”” pievienojas arī Latvijas institūcijas. Kā ”caurviju kompetence” visā mācību procesā tā uzsvērta arī jaunajā Latvijas izglītības standartā. Madijpratības ābeci un arī dažādus tās smalkumus apgūst gan skolotāji, gan mazpulku vadītāji, gan bezdarbnieki un pensionāri. Ar dažādu starptautisku fondu un arī valsts atbalstu ir tapušas rokasgrāmatas un informatīvie materiāli, pētījumi. Īpašs stratēģiskās komunikācijas centrs izveidots NATO biroja paspārnē. Kā gan citādi, ja jau līdz ar gadsimtu mijā dibinātās tā sauktās Islāma valsts cīņu ar pārējo pasauli pat saucām par hibrīdkaru, jo tikpat sīvas kā uz ūdens, zemes un gaisā, kaujas tika izcīnītas arī cilvēku prātos. Ap to pašu laiku smadzeņu dullināšanas pirmo kārtu uz savas ādas izjuta arī Ukrainas iedzīvotāji. Pēc pāris gadiem gan Lielbritānijas brexit sāgā, gan ASV vēlēšanās varējām dzīvē redzēt, kā strādā ”jaunā laika” mediju izstrādājumi jeb dažādi manipulācijas rīki – viltus profili un robotu radīti emociju viļņi. Amerikas lielais melis Tramps ražoja pa 7 viltus ziņām vai meliem dienā, viņa runas sieva ieviesa jaunu terminu ”alternatīvie fakti”. Samērā nemākulīgi, jo pamanāmi un tāpēc ”atkožami”, uz pašslavināšanās, kā arī visiem lumpenproletāriešiem labi zināmā kaujas saukļa: ”Visi tie citi – tās citas varas ir mafija un zagļi, tāpēc… – aidā, laupām salaupīto!” bāzes tika tapinātas un joprojām top dažādas ”politiskā platformas” arī pašu mājās. Nu labi, saukļi brīdi pa brīdim mainās, piemērojoties te ”vakcīnu verdzībai”, te ”Kariņš zog” versijai, te atkal ”ukraiņi paši vainīgi” vai ”visi nosalsim” tēmai.

Ko par to saka medijvides drošības pētījumi? Kādi secinājumi? Situācija slikta un ar gadiem īpaši labāka nekļūst. Ne tāpēc, ka skolotāji, seniori, mājsaimnieces vai skolēni būtu nepietiekami cītīgi mācījušies medijpratības nodarbībās, bet tāpēc, ka zināšanu un arī gribas beidzot sakārtot lietas gadu gadiem ir pietrūcis politiķiem. Tai skaitā viņi, piemēram, tā arī līdz šim nav spējuši mainīt no padomijas laikiem aizgūto un 1990. gadā tapušo ”likumu par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, joprojām mums ”avīzītes” skaitās arī pašvaldību un valsts kapitālsabiedrību izdevumi, un tad nu ir tā, ka medijs var būt arī žoga dēlis (jo var taču informēt masas par to, ka, piemēram, ”Vasja durak”), bet žurnālists ir katrs, kas prot lietot laizāmo telefonu…  Arī par to, ka šādi darboņi demokrātijas pamatus neveido, bet gluži otrādi – tos apdraud un grauj, graujot cilvēku spēju uztvert un arī uzticēties jebkuram medijam, arī faktiem un pārbaudītai informācijai, pētnieki runā kopš 2014. gada. Kāpēc ar atsevišķiem izņēmumiem nekas netiek lietas labā darīts? Man domāt, pārāk daudziem, kas pie valdīšanas raujas, skaidra bilde un gaiši prāti vēlētāju vidū nav vajadzīgi. Drošāk tomēr puspatiesību, pašslavināšanās un melu migliņā…

Vai tā tas tiešām ir, savā valstī varēsim pārliecināties visai drīz – redzot, kas un kā raujas (jau atkal!) pie varas, i bez vīrusa drudzis piemetas un ir skaidrs, ka mums, žurnālistiem darba nudien tuvākajā laikā netrūks!