Pasaulē un tepat, pašu mājās…

Skaidrs, ka, gatavojot šīs avīzes numuru, brīdi pa brīdim pieslēdzamies ziņu aģentūrām un komentāru blogiem, lai sekotu līdzi notikumiem Ukrainā, Ženēvā, Ņujorkā…un citviet tā sauktajā Rietumu pasaulē, kur asiņainais,  postošais, kā no kādiem drūmajiem viduslaikiem izrāpojušais karš joprojām ir galvenais sarunu temats. Šķiet, šobrīd lielāku riebumu par pašu karu izraisa mūsu tā sauktā galvenā stratēģiskā partnera rīcība – dumja, netaisnīga un melni nelietīga… Kaut kas no sērijas – stiprie un varenie uzspļauj citu ciešanām, bariņā nospārda vājākos un kopīgi vienojas, kā atņemt viņam pēdējo kabatā aizķērušos centu…

Uz šī fona, raugoties, kas notiek pašu valstī, pārņem vēl lielāka trauksme. Mazs lociņš apmests, un atkal esam tur, kur bijām pirms gadiem desmit, piecpadsmit divdesmit, trīsdesmit. To es par finansiāli politisko grupējumu jeb tā saukto oligarhu ietekmi. Ka tā nekur nav pazudusi un kļūst atkal redzamāka, nu jau droši var teikt par teju visiem šobrīd uzsāktajiem skandāliņiem. Piemēram, par vēlmi piespiest Satiksmes ministriju piešķirt papildu atbalstu sabiedriskajiem pārvadājumiem reģionos, kur lielākie dempingotāji un tagad pabalstu prasītāji bija un ir ar Šķēli un Šleseru saistītie uzņēmumi. Tāpat par parādu norakstīšanu Ventspils ostai, lai arī to lielāko daļu sastrādāja Lemberga diriģētajā ostas slaukšanas laikā! Redz, izrādās, arī sliežu uzbērumus trim dzelzceļa līnijām, kas savieno Latviju ar agresīvo krieviju, norakt nevar – pārāk daudziem ietekmīgiem ļaudīm, tai skaitā atkal jau ar Šķēles un Šleseru ģimenēm saistītiem, tur esot savas biznesa intereses… Un tad vēl kašķi kašķu pēc (atstatīšanās no Stambulas konvencijas, Sabiedrības integrācijas fonda likvidēšana u.c.) Nožēlojami, ka galvenais dzinulis, var teikt, instruments visai šai šūpošanai nav vis opozīcija, bet valdībā ”ar tīru sirdi un rokām” iekļuvušie zaļzemnieki. ”Mūsu saistība ar Lembergu?! Jūs ko!? Nekad un neko! Vairs neko,” – tā, uzsākot darbu valdībā. Bet… divi gadi pagājuši, un āža kāja ārā gan!

Un tad mūsu pašu novada likstas. Ne te kādi oligarhi, ne slēptu interešu – sekojot līdzi domes un deputātu komiteju sēžu darbam vai pat tikai mūsu laikraksta publikācijām, viss ir vairāk vai mazāk skaidrs un labi redzams. Jā, ir arī problēmas, ir pat tādas, kuras, kā šķiet, novada vadība labprātāk paslauka zem tepiķa nevis risina vai pat risina neveiksmīgi (ielu izbūve Ķesterciemā, karjerracēju cūkošanās, kā šķiet, netaisnīgi un arī neveiksmīgi risinājumi skolu pārvaldībā…) Taču no otras puses – pieredze neļaus samelot (30 avīžnieka gados pieredzētas visas neatkarības laika varas), – šī brīža pašvaldība un tās vadība pavisam noteikti ieies novada vēsturē ar ietekmes un arī līdzekļu izmantojuma ziņā ļoti iespaidīgiem un, gribas ticēt, paliekošiem darbiem. Turklāt, kas ne mazāk svarīgi, – patīk vai nepatīk (izvēlētās prioritātes, vadības stils), bet rīcībā ir jaušams gan sistēma, gan plānveidīgums, arī jau laikam drosme, lai ķertos klāt arī ilgi ”pūdētiem” un pat plauktā noliktiem projektiem.

Taisnības labad arī jāsaka, ka ir arī sperts liels solis, ja tā var teikt, pilsoniskas sabiedrības virzienā – tik daudz skaidrojošu sapulču, apspriežu, tikšanos ar iedzīvotājiem, kā pēdējos četros gados, nav piedzīvots visos iepriekšējos 25 un vairākos novados kopā ņemtos…

Un tieši tāpēc jutāmies teju aizskarti, ka kolēģi no sabiedriskās televīzijas, līdz galam neiedziļinoties visos faktos, jo īpaši tajā, ka lēmums par izmaiņām sociālajā palīdzībā vēl tikai apspriešanas stadijā, veidoja gana, teiksim tā, skandalozu sižetu. Vēl jo vairāk, ka paši bijām piedalījušies komitejā un arī skaidrojumus dzirdējuši… – liela daļa no tiem bija loģiski un arī pamatoti, bet…  Diskutējot redakcijā, tomēr nonācām arī pie citiem secinājumiem. Proti, diemžēl, bet jautājumos, kas skar visneaizsargātāko mūsu sabiedrības daļu, arī šis domes sastāvs savā nospiedošajā vairākumā iet jau iepriekš dažos tā sauktajos mazajos novadiņos pieredzēto un ļoti nepatīkamo ceļu. Nereti novērots, ka attieksmē pret cilvēkiem, kam gan pašu vainas, gan arī apstākļu dēļ, bet tomēr ir mazāk veicies, ir, teiksim tā, nosodoša un vīzdegunīga attieksme. Sak, ko ar tiem dzērājiem un plenčiem auklēties! ”Sodīt! Izmest no dzīvokļa, un viss!… Nepatīk mājoklis, ko piedāvā, – nedot neko!” Tik laikam deputāti nezina vai ir aizmirsuši, ka tiem plenčiem visbiežāk ir arī bērni un ka dzīvokļi, kas obligāti atbalstāmajām kategorijām tiek piedāvāti, ilgu laiku  lielākoties ir bijuši briesmīgi un ļoti briesmīgi – lai atceramies Lielās ielas un Talsu ielas ”brīnumus” bez ūdens un kanalizācijas un to vareno bārenei ar bērnu piešķirto pašvaldības mājokli – apdzīvotu virtuvi ar podu virtuves stūrī turpat pie plīts… Un tie nebūt nebija tie sliktākie arī mūsu redzētie grausti, kuros visos dzīvoja arī bērni…

Un ja par faktiem, tad, jā, lai cik varbūt pašiem deputātiem šķiet loģiski, ka vienmēr trūkstošās naudas taupīšanas nolūkos atņem sociālajiem pabalstiem to daļu, kuru no savas puses palielina valsts, vai atsakās no tā atbalsta, ko paši reiz piešķīruši. Bet, ziniet, kaut kā tik un tā piedauzīgi izskatās, ja pietrūkst naudas, teiksim tā, nepiedienīgi niecīgam pabalstam, ko mūsu visnotaļ salīdzinoši bagātā pašvaldība atvēl bērnu ar invaliditāti atbalstam. Starp citu, fakts: mūsu novadā ir 140 bērnu ar invaliditāti un pašvaldība viņu pabalstam 2024. gadā (līdzīgi būs arī šogad) ir iztērējusi… tieši 14 000 eiro… Iespējams, šādus ”sīkumus” sakārtojot, tiks papildus budžetā iegūts ap 30 000 eiro. Varbūt. Un atkal jau fakts: tas, iespējams, ir daudz, taču mazāk, nekā viena pašvaldības vadītāja vai izpilddirektora alga…