Pasaule mainās, un, kas priecē, varbūt tiešām uz labu?…

Nule kā aizvadītie Jāņi un Līgo svētki varbūt gluži nav tas spilgtākais piemērs, lai apliecinātu cerīgo domu… Jo – sauli no rīta ieraudzīt neizdevās, tā uzlēca mākoņos. Jūrmalā, kur nu jau, var teikt, gadus 25 tradicionāli līgojam, ar savu dziedāšanu, rotaļās iešanu un vareno ugunskuru joprojām jutāmies kā pēdējie mohikāņi kaut kādā starpkultūru dzerstiņa džungļos. Un pirms svētkiem, Jāņu zāles meklējot, trejdeviņu spēku pušķīti izdevās savākt, vien apvienojot meža malas un mammas dārza kopējos spēkus – dabiskās pļavas tiešām strauji iet mazumā…

Un tomēr. Izmetot Jāņu nakts loku pa dažādiem ceļiem un neceļiem, sirdi sildīt sildīja retie, bet tik skaistie ugunskuri, kas debesīs kāpa pa baltinbaltām dūmu kāpnītēm. Nekādu riepu vai citu piķa melnu drazu! Nevienas melnu dūmu grīstes, kas vēl pirms gadiem 10, 15 bija pavisam droša zīme – latvieši Jāņus svin.

Arī pirmssvētku tirgus pavisam jaukā veidā atgādināja par, iespējams, nelielām un tomēr ļoti labām pārmaiņām. Proti, zāļu sievas un vainagu pinējas teju vai apkārt gāza! Pat puiši rindā stāvēja, lai savām izredzētajām visskaistākos vainagus izvēlētos!… Bet mēs taču vēl atceramies laikus, kad šķita – dabiski skaistais un tautiski vienkāršais ir zudis uz neatgriešanos, jo tirgus rādīja savu – a la ukraiņu vainadziņi no kreppapīra un a la meksikāņu sombrero – lūk, katra jauna un ļoti jauna latviešu līgotāja ilgotā rota…

Taču skaistākais un cerīgākais bija pirms tam. Pirms tirgus un kalendārā iezīmētās svinēšanas. Pirms šašlikiem un bumsi-bumsi ritmos noslāpušiem šļupstiem… Tas tad, kad tiešām garākā diena un tiešām visīsākā nakts…

Domāju, ne tikai brīvo dienu un modes untumu pēc tik daudzi īstos Saulgriežus īstajā laikā svin. Mazos pulciņos dabā, pie uguns, ūdens un saules rietā. Arī tā pasaule uz labu mainās – ar Saulgriežu ritiem un rītu, kad Dievs un daba kopā ar cilvēkiem kalnu un koku galotnēs stāv.