Aizvien vairāk ne tikai uz lauku ceļiem, bet arī mazpilsētās un Rīgā parādās velobraucēji. Iemesli tam ir vairāki, vispirms jau Rīgā stundām nav jāstāv sastrēgumos. Par samērā lielo vēlmi izmantot velosipēdu, pārvietojoties pa galvaspilsētas ielām, apliecina arī atsaucība «Baltic Bike» piedāvājumam nomāt velosipēdu.

Savukārt laukos tas ir samērā ātrs, ērts un drošs pārvietošanās līdzeklis, sevišķi laikā, kad autobusu satiksmes tikpat kā nav un esošajos maršrutos biļetes ir dārgas. Nemaz jau nerunājot par to, kādas iespējas velobraucējiem dod pārvietošanās mazpilsētās, lai nokļūtu, piemēram, uz veikalu, vai darbu, vai dārziņu.
Jau pagājušā gadsimta 90. gados, braucot uz Eiropas valstīm, ar interesi vērojām, kā, piemēram, Nīderlandē, kādā dzelzceļa stacijā ir vesels laukums ar novietotiem velosipēdiem: cilvēks uz staciju atbraucis ar velosipēdu, novietojis to pieslēgtu stāvlaukumā, tālāk uz darbu devies ar vilcienu, lai vakarā šādā pat veidā atgrieztos mājās. Un vēl jāteic, ka šeit par velobraucējiem rūpējas, jo arī galvaspilsētā Amsterdamā uz ielām veloceliņi iezīmēti cieši līdzās gājēju celiņiem, uz kuriem gājēji nedrīkst atrasties. Abas puses šos noteikumus arī respektē.
Velobraucēju skaits aug arī pie mums. Tikai pie mums pagaidām vēl droši nevar justies ne riteņbraucējs, ne gājējs, ne autovadītājs, jo nereti visi izmanto vienu un to pašu ceļa daļu. Kad Tukumā atklāja pirmo veloceliņu Lielajā ielā, nācās uzklausīt gan gājēju, gan braucēju sašutumu – neviens negribēja dot otram ceļu. Kaut gan, veloceliņus būvējot, pašvaldība problēmu cenšas risināt, tomēr vēl joprojām nereti visiem draudzīgi jāsadzīvo uz viena lielceļa, jo pagaidām daudzus veloceliņus, kā tas ir ārzemēs, ierīkot nav iespējams. Tāpēc būsim savstarpēji iecietīgi, ja arī automašīnai dažkārt jāpiebremzē vai gājējam jāpadod ceļu riteņbraucējam…