Pirmdienas rītā no Latvijas radio izdzirdēju vārdu ”tukšošanās”, un, lai arī nedzirdēju kontekstu, tomēr pieļāvu, ka tas noteikti attiecināms uz laukiem. Un izrādījās taisnība – šonedēļ Rīgas Stradiņa universitātes zinātniskajā konferencē diskutēs arī par to, ka šajā pandēmijas laikā ne viens gribētu atgriezties mājas no darba ārvalstīs un sākt savu biznesu laukos, vienlaikus palīdzot attīstīties arī kādam ciemam vai pat mazpilsētai… Šī doma ļoti labi saderēja ar pagājušajā ceturtdienā Ministru kabineta sēdē apspriesto valsts reģionālo un vietējo autoceļu attīstības programmu. Konkrētu ceļu uzskaitījuma pavadrakstā ierakstīti ausij tīkami vārdi: “Ceļu tīkla kvalitāte ir svarīga prioritāte sekmīgai administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai, lai uzlabotu iedzīvotāju ikdienu, nodrošinot novadu administratīvo centru labāku sasniedzamību, sekmējot piekļuvi valsts un pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem un darbavietām.” Tieši to arī vienmēr ir vēlējušies tie iedzīvotāji, kas dzīvo Lestenē, Zentenē, Jaunsātos, citviet – viņi vēlējušies sakārtotu, arī asfaltētu un ikdienā labi apsaimniekotu ceļu līdz novada centram, lai arī viņi un viņu bērni var mācīties un strādāt, neatkarīgi no dzīvesvietas. Lai sliktais ceļš netraucē attīstīt savu biznesu, sniegt pakalpojumus un izmantot novada centra vai citu pilsētu labumus.

Diemžēl… tie visi ir tikai vārdi, jo, piemēram, Lestenes ceļš, neraugoties uz šajā vietā esošo uzņēmumu skaitu, nav iekļauts atbalstāmo sarakstā, tāpat kā ceļš Jaunsātu virzienā, bet Zentenes ceļu paredzēts sakārtot nevis Tukuma virzienā, bet gan – līdz Talsu šosejai (Diez, vai tik kādam Zentenē dzīvojošam Rīgas kungam tādējādi nav plānota ātrāka atgriešanās metropolē? – Red.), taču šis projekts iekļauts tikai rezerves sarakstā… Un te nu sanāk tāds kā apburtais loks – gadu desmitiem cilvēki ir lūguši un aicinājuši atbildīgos domāt par lauku ceļu sakārtošanu un guvuši vismaz mutisku atsaucību, jo īpaši pirms vēlēšanām… Taču kāds pat nebaidījās lauku ceļus sarindot valsts autoceļu sakārtošanas programmā 2014.-2020. gadam, kur 33,6 miljoni – toreiz vēl latu – bija paredzēts vietējo autoceļu atjaunošanai. Ja ticētu šai programmai, Lestenes ceļam jau bija jābūt sakārtotam, tāpat kā ceļam uz SIA «Dzimtene», SIA «Nītava» un SIA «Vārpa» fermām un Jaunpils LIS, bet nekādas programmas beigās nebija, un viss šis plāns bija vien veikls triks acu aizmālēšanai pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Ģimenē teiktu, nu kā nav kauna?! Bet politikā vienmēr kāds atrunāsies – nu ja mūs būtu ievēlējuši, tad ceļš būtu… Varbūt…

Bet laiks iet, un iedzīvotāju pacietība mazinās. To apliecina iedzīvotāju skaita samazinājums, piemēram, 2015. gadā Lestenē bija 670 iedzīvotāju, bet 2020. gadā vairs tikai 626, bet kopš 2009. gada reformas mazumā gājuši 110 cilvēki. Protams, kāds nomirst, bet daudz lielāks skaits pārceļas dzīvot tur, kur var domāt par mācībām, darbu, nedomājot par grantēto ceļu un biežo automašīnas remontu. “Tie vecie jau iztiks, bet jaunie bez ceļa no šejienes aizies,” šādu frāzi bijām pierakstījuši 2009. gadā, veidojot publikācijas par toreizējo apvienošanos. Un, izrādās, tam cilvēkam bijusi taisnība. Taču vēl skarbāka ir atklāsme 12 gadus pēc pēdējās administratīvās reformas un pāris mēnešus pirms gaidāmās. Izrādās, ka, piemēram, Lestenes iedzīvotājiem nekas nav mainījies. Un nu pat vairs nav solījumu…