Gatavojoties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministres braucienam uz Tukumu, gadījās ielūkoties ministrijas mājas lapā – kādi jauni dokumenti izlikti apspriešanai. To pašu apskatījāmies arī Ministru kabineta lapā, kur ir atsevišķa sadaļa sabiedrības līdzdalībai un kur var izteikt viedokli par jauniem dokumentiem un apskatīties vecākos. To visu redzot, nācās secināt, ka cilvēka spēkos nav pat vismazāko iespēju izsekot tam visam līdzi, lai arī daudzi no plāniem, ziņojumiem, kas vēlāk pārtaps likumos vai noteikumos, varētu attiekties arī uz katru no mums. Tā ir atbilde, kāpēc nereti esam pārsteigti, ka stājusies spēkā viena vai otra prasība, par ko neko neesam dzirdējuši. Gluži vienkārši dokumentu ir daudz vairāk, nekā mūsu iespējas par to visu informēt un jūsu – to visu izlasīt. Protams, šī nezināšana nereti kādam ir ļoti izdevīga, jo, ko tur slēpt, ne viens vien noteikums pieņemts tāpēc, ka kāda sabiedrības daļa – uzņēmēji, biedrības, institūcijas, – ir uz to sirsnīgi uzstājušas. Un, kā zinām, to, kas reiz apstiprināts, nav nemaz tik viegli izkustināt, lai pavērsti kādā citā virzienā…

Vai pašvaldību līmenī viss ir vienkāršāk? Reizēm šķiet, ka nē. Protams, pašvaldības ir daudz tuvāk cilvēkam – tu vari iet un par visu prasīt, bet,– tikai tad, ja zini, – ko! Ir daudzi dokumenti, piemēram, būvniecības ieceres vai projekti, kas reizēm tiešām “nosper” kā zibens no skaidrām debesīm. Jā, mēs varam Būvniecības informācijas sistēmā teju vai katru dienu ieskatīties, lai redzētu, kurā adresē un ko iecerēts būvēt, taču to, kā tas varētu skart mani un manu ģimeni, kādas sekas, iespējams, šī būvniecība līdzi nesīs, kā tās mainīs dzīvi konkrētajā vietā, būs grūti uzzināt, ja vien, piemēram, pašvaldība nesarīko publisko apspriešanu. Tad vismaz, ja neko citu nevar panākt, iedzīvotājiem ir iespēja pateikt savu viedokli, un, kas zina, varbūt kaut kas tomēr mainās. Bet ja šādas apspriešanas nav un projekts tiek saskaņots tā, ka tā sekas neviens nezina?

Šāds jautājums radās saistībā ar šobrīd projektējamo Milzkalnes-Tukuma veloceliņu un autobusa pieturām. No vienas puses, protams, nopriecājāmies, ka projekts virzās uz priekšu, jo tas nozīmē, ka reiz tik vajadzīgais celiņš būs. Bet no otras puses – pavisam nejauši uzzinājām, ka, piemēram, autobusa pieturu pie Šlokenbekas Dzirnavu ezera grasās noņemt, jo, lūk, braucot lejup no kalna, cits auto vēl autobusam varot pakaļā ieskriet, bet, galvenais arguments – ”neviens šo autobusa pieturu neizmanto”, jo “mēs nevienu cilvēku tur neesam redzējuši”… Pirmkārt, tie ir meli, ka šī pietura netiek izmantota, un tam liecinieki ir gan autobusa šoferi, gan citi pasažieri, bet, otrkārt, vai tiešām kāds domā, ka autobusa pieturā kāds pastāvīgi dzīvo vai uzturas tikai tāpēc, lai tajā brīdī, kad kāds atbildīgais brauks garām, varētu tam laimīgi pamāt un atzīmēties – ”Hei, mēs te vēl esam!”?! Nupat, braucot pa laukiem – vairākus desmitus kilometru pa Slampi, Džūksti, Lesteni, Jaunpili, – pieturās neredzējām nevienu autobusa gaidītāju. Vai tas nozīmē, ka tāpēc pietura jānoņem, jo neviens to neizmanto un galu galā – kāds var autobusā ieskriet?! Vai varbūt tāpēc mums nevajag autobusus?!

Ir vajadzīgas gan pieturas, gan autobusi, tikai daudz rūpīgāk jāpārdomā, kā noskaidrot, ko iedzīvotājiem tiešām vajag. Lēmumus pieņemt māk visi, bet aprunāties?… Bet – ja reiz pašvaldība ir cilvēkam vistuvākā iestāde, tad tai arī tas ir jādara. Un vēl – mēs tik bieži runājam par novada iedzīvotāju skaitu tūkstošos un žēlojamies, ka simti katru gadu iet mazumā. Taču šos simtus veido viens, divi, trīs, un kādam no viņiem, iespējams, arī bija kāda sāpe. Jā, iespējams, ka autobusu pietura nevienu konkrētai vietai nepiesaistīs, bet noņemta pietura tomēr var likt aizdomāties – ja reiz es te nemaz neskaitos, varbūt jāmeklē dzīves vieta citur?…