Re, jau 10 gadi aizripojuši kā nieks, un ”smagos noziegumos apsūdzētais” Aivars Lembergs kā sēdējis, tā sēž. Nē, ne jau cietumā, kā katram saprātīgi domājošam un uz civilizēti demokrātisku atjaunotās valsts attīstību daudz maz cerošam pilsonim taisnīgi šķistu. Sēž jocīgais, koši tērptais, savulaik propagandas smalkumos vienīgās pareizās partijas augstākajās skolās labi apmācītais vīrelis savas karalistes ērtākajās vietās un ņirdz. Ņirdz i par šo valsti, i tās tiesiskumu, i tikumiskajām vērtībām. Un šķiet, tieši par pēdējo runājot, mazā vīreļa un viņa kurli aklo atbalstītāju nodarījums mūsu nācijai ir pat cietuma sodā nenovērtējams…

Par to pārliecinājos vēl pavisam nesen, kad Eiropas kopienas izglītības projekta ietvaros piedalījos plašākā sarunā ar Ventspils skolēniem un dažiem viņu pedagogiem. It kā pat pavisam neitrāli runājot par melu un viltus ziņām, par propagandu un par medijiem, kas tikai tādi izliekas, pieminot vietējos vadoņus, zālē iestājās neveikls klusums. To, ka vietējā avīze pēc domes pieprasījuma, bet, iespējams, arī avīžnieku labi pabarotas pašcenzūras vārdā par vietējiem svarīgām lietām un arī problēmām ir gatava runāt kā par mirušiem – labu vai ne ko – atzīst tikai pāris aktīvāku skolēnu un jauniešu centra brīvprātīgais. Bibliotekāres, kas kautrīgi smaida, sarunā neiesistās, vien piebilst, ka re, puisis jau var atļauties, jo palicis bez darba… Kā vēlāk uzzinu, tā te ierasta kārtība – pat apkopēja darbu nedabūs, ja kungam tā sagribēsies… Bet tad, neveiklo klusumu pārvarējuši, vietējie pāriet uzbrukumā. ”Nu, kas jums Ventspilī nepatīk? Mums skaista pilsēta. Gandrīz visur ir bruģis…” Un, izrādās, viņi labi zina, ka par bruģi samaksāts trīskārši dārgi, zina, ka Lemberga paša firmai samaksāts, zina, ka, iespējams, lauvas tiesa Ventspils uzņēmumu naudas, arī apejot valsts kases daļu, ieripo vietējā ķeizariņa un viņam pietuvināto makos. ”Nu, un?! Tā taču visi dara!” izšauj puisis pirmajā rindā un vēl vairāki piebalso: ”Zog taču visi!”

Lūk, par to ”zog taču visi” gudru skolēnu mutēs Lembergu attaisnot nevar un Latvijas nākotnes iespēju vārdā – arī nedrīkstam…